Ikviens no mums ir bagāts, ja viņam ir īsti draugi. Man tādi ir. Draudzība rada prieku, piepildījumu un aizsargātības izjūtu. Ar draugiem nekad nav skumji. Viņi atbrauc ciemos, pārvarot lielus attālumus. Draugiem vienmēr var atklāt savas domas un jūtas. Viņi nekavējoties sniedz palīdzīgu roku, arī tad, ja pašiem klājas grūtāk.Stāda ābelītes Dzīves straume negaidot mani aiznesa prom no ierastās vides un draugiem galvaspilsētā. Taču viņi mani nav aizmirsuši, atbrauc vismaz reizi gadā. Pērn, pavasarī, viņi man zvanīja un jautāja: «Ko mums tev atvest dāvanā?» Ne mirkli nešaubīdamies, teicu: «Izveidosim kopīgu ābeļdārzu, iestādīsim ābelītes! Es vēlos pundurenes.» Draugi mani pārsteidza – viņi atveda ne tikai ābeles, bet arī bumbieres un plūmes.Pagāja visa diena, kamēr atradām vietu un sagatavojām augsni. Kāds klusi sacīja: «Vispirms jāuzirdina augsne un jāatved trūdzeme, lai jaunās saknītes var ātri iesakņoties.» Sapratu mājienu – tā mani stiprināja, lai varu veiksmīgi sākt dzīvi jaunā vietā. Draugi katru dienu domās un lūgšanās ir man līdzās.Kādu rītu, paskatoties pa logu, ieraudzīju, ka pie katras jaunās ābelītes sniegā iemītas pēdas. Steidzos pie stādījumiem, acu priekšā pavērās briesmīgs skats – zemē mētājās sakožļāti ābelīšu zari… Acīs sariesās asaras, nezināju, kā to pateikt draugiem. Kad to izdarīju, viņi mani mierināja, sakot, ka šopavasar atkal plānojuši stādīt ābelītes, lai sagādātu prieku arī bērnunamu bērniem. Mana sirds vairs neskuma. Palūkojos vēlreiz uz ābelītēm un ieraudzīju, ka nekas traks nav noticis. Aizkrāsoju bojājumus un nobalsināju apskādētos stumbriņus. Aizlūdzu Dievu par šiem stādiņiem, un manī iestājās miers. Māca mīlestību Kāds cits draugs par mani ir atdevis dzīvību. Viņš nav no šīs pasaules. Tas, kurš radīja pasauli un visu, kas ir tajā. Šis draugs ienāk cilvēkā kristību brīdī. Viņa vārds ir Dievs. Viņš mūs māca mīlestībai un savstarpējām attiecībām, ja to ļaujam. Viņam varu uzticēt visintīmākās lietas. Viņš dzird un palīdz divdesmit četras stundas diennaktī. Šis Draugs nesmejas par manām neveiksmēm, nenoniecina mani, Viņš palīdz izlabot visu grīstē salaisto.Ir ciešanu laiks. Vai zaķis manā ābeļdārzā bija nejaušība? Domāju, ka ne. Tas atgādināja, ka arī man ir jāļauj Dievam no sevis daudz ko «izgriezt», lai tā vietā varētu uzpotēt ko jaunu. Mums katram ir kaut kas tāds, kas rada diskomfortu, no kā vēlamies atbrīvoties. Lieldienas tam ir vispiemērotākais laiks.Un tomēr – ja to darīsim vieni, nekas neizdosies. Tas jādara kopā ar Jēzu, jo Viņš ir teicis: «Es esmu vīna koks, jūs tie zari. Kas manī paliek, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt. Ja kas nepaliek manī, tas zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg. Ja jūs paliekat manī un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.» (Jāņa ev. 15:5-7)Uzklausa un palīdz Tik daudzi šodien cieš īstu draugu trūkuma dēļ. Tiek skandēts, ka nevienam nevar uzticēties, pat draugiem ne. Cilvēki ir vientuļi un nomākti. Pasaules draugi var nodot un sāpināt, Kungs Jēzus to nekad nedara. Debesu draugs vienmēr mūs uzklausa un palīdz. Viņš ir spējīgs mūs mainīt, dziedināt un dot dzīvei piepildījumu. Ir tik svarīgi klusajā laikā sevi izvērtēt. Lūgsim Dievu veikt mūsos dārznieka darbu! Ja to ļausim, tad atjaunoti Kristū spēsim pastāvēt visās dzīves vētrās un katra jauna diena mūsos būs kā Lieldienu augšāmcelšanās.
