ZaneiPar gadiem, kas atmiņām zeltīti,Daudz vārdu Tev būs veltīti.No manis lai ieskanas Sibīrijas motīvs,Sen aizgājis, bet atcerē arvien vēl dzīvs.Atcerieties, draugi un radi,Tur pagāja mūsu skaistākie gadi.Lieki par bijušo gaustiesUn sērās atmiņās lauzties,Tik gaišo paturēt prātā,No likteņa gribas krātā.Maldījās tie, kuri domāja,Ka tālumā tikai raudājām.Nē, mēs dziedājām, smējām, cik spēka,Un gādājām, lai netrūktu svētku.Vārda dienas, šūpļa dienas,Garām nelaižam nevienas.Kur vēl Jāņi, Ziemassvētki,Lieldienas un Vasarsvētki!Kā vien gribat, – jūsu vērtē –Bij svētki arī cūku bēres.Kāds sarīkojums klubā afišēts,Mūs pārņem instinkts neredzēts:Arī mēs šajā vakarā gribam būt,Par solistēm atzītām kļūt.Uz klubu skrējām gandrīz vai plikām kājāmUn nejutām, cik ļoti šai ceļā salām,Jo uztraukums bija tik liels,Ka ārpus dziedamā viss likās nieks.Mēs dziesmu dziedam (Tu soprānu, es altu),Jūlija Vanaga vārdos kaltu:«Bij putekļos ceļi, un klusēja dārzs,Un māmuļa māja pie vārtiem.Sāp šodien vēl sirdī kāds pieskāriens vārs,Ko aiznesām līdzi bez vārdiem.»Laikam šai dziesmā latviešu valodaVietējiem šķita cieta kā galodaBez pārliecības, ka ne fašistu mēlē,Bet aplausi mums netika žēloti.Bij putekļos ceļi un vēderā prosa,Ko mammas uz plītīm cilā un groza;Bet dzīve jebkuru aicina, sauc,Kaut ceļu tur nebija pārāk daudz.Ja kāds jau atkal pieminēja mājas,Turp žigli dotos kaut vai kājām.Bet modrie čekisti ir savā vietā,Ik mēnesi liek rakstīties grāmatā cietā,Ka neviens nav dziļi taigā bēdzis,Ne čekas nolemto mūžu beidzis.Ir skola mums viena, Tev un man,Cik skaisti tas šodien skan!Tā Madonā, pašā augstākā kalnā,Tā Sibīrijā, Novokijevkas Uvālā tālā.Ar krievu valodu kā pa celmiem,Bet dūšīgi sacenšamies ar krieviem.Mums matemātika iet no rokas,Pat tad, kad «učenei» tā sagādā mokas.Pie izglītības vidējās tiekam,Patiesībā tikai savam priekam,Jo augstskolu vārti mums slēgti,No Eiropas esam izolēti,Jo statuss uz mūžu noteikts strikti –Kulaki un nacionālisti.
