Lai arī kalendāra lappuses bezkaislīgi vēsta, ka jau otro nedēļu dzīvojam pavasarī, aiz loga joprojām valda gada aukstākais gadalaiks. Ledus vāks klāj upes, un nekas neliecina, ka drīz viss sāks plaukt un zaļot.Vienīgie cerību stari ir no zemes degunus izbāzušie tulpju un krokusu asni. Sniegpulkstenītes gurdenas, vēja vadītas, iezvana lēno dabas mošanos šopavasar. Saules glāsti kļuvuši siltāki, putnu dziesmas – skaļākas. Tomēr, kamēr drēgnums, sals un sniega pārslas nebeigs kost degungalā, tā īsti nenoticēsim, ka ziedonis nāk.Tas uzdzen īgnas domas un bojā omu, taču patiesībā nāktos sevi uzmundrināt ar kaut ko pavasarīgu. Prātā pārcilāju iepriekš pieredzēto. Pirms pāris gadiem Lieldienās ar bērniem devāmies izbraucienā ar velosipēdiem uz atpūtas kompleksu «Miķelis» Gailīšu pagastā. Kāda paziņa atceras laiku, kad 20. aprīlī pie Važītes kapiem Lielupē gājusi peldēt.Dabas vērotāju pieraksti varētu atklāt vēl citus faktus, taču tas šoreiz nav galvenais, jo siltā gadalaika vēsmas varam paši radīt un ļaut citiem ieraudzīt. Ja vien jūsos kaut cik mīt zaļo pirkstiņu burvestība un ilgām pārņemtu skatienu raugāties uz sniega sagšas pārklāto dārzu, ir īstais brīdis, kad ķerties pie palodzes darbiem. Dārznieka instinkts pateiks priekšā, kā labāk darīt. Gana daudz paveiks arī labvēle saule, kas nu jau mostas agrāk. Gaisma dod spēku briest sēklām un stādiem pieņemties stiprumā un leknā zaļumā. Lūk, kāda pavasarīga recepte, lai spertu kaut soli tuvāk ilgi gaidītajam pavasarim!
