Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, domās kavējos pie akadēmiķa Jāņa Stradiņa intervijas žurnālā «Ir» šīgada 13. numurā – «Trūkst Antiņu». Katrs teikums ir atcerēšanās vērts.Pieminēšu tikai citātu, kas raksturo gan cildināto, gan pelto Kārli Ulmani, pirmās neatkarīgās Latvijas valsts pirmo Ministru prezidentu. Atgriezies no Amerikas, 1913. gadā viņš saskatījis, kādi ļaudis «mums vajadzīgi»: nenopērkami, stingri pret bagātības kārdinājumiem, godīgi, nepagurstoši, saturīgi, kurus nevada divējādas tikumības, kuriem «sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv». Kopsavilkumā – «.. mums vairāk vajadzīgi ļaudis, nevis statūti un instrukcijas».Cenšos saskatīt tādus cilvēkus gan augstākos, gan zemākos varas slāņos, bet grūti atrast. Jāpiekrīt J. Stradiņam: Ulmaņa prasībām atbilstīgu līderu Latvijā pašlaik nav. Padomju patriotismā skolotie un audzinātie tādi gluži vienkārši nevar būt, pēc 1991. gada dzimušie un uzaugušie vēl tikai veidojas par personībām, ja pasaules kārdinājumos viņi nepazaudēs dzimtenes izjūtu.Kad Bauska vēl bija pati par sevi, gadumijā un valsts svētkos sabiedrības pārstāvjus uz īsu tikšanos aicināja pilsētas domes vadība, mēģinot lauzt atsvešinātības ledu, kas neizbēgami pamazām savelkas starp vietējo varu un tiem, kas ar saviem nodokļiem to uztur. Nezinu, varbūt pagastu pārvaldītāji atraduši veidu, kā tuvināties saviem ļaudīm. Bauskā tā sen vairs nav. Sāpīgs piemērs tam bija 25. marts, kad atkal karogiem bija sēru lentes kā brīdinājums – 1949. gads vairs nedrīkst atkārtoties – un atgādinājums – par izpostītiem mūžiem joprojām sāp. Viss bija. Pie piemiņas ansambļa ziedus nolika un runāja novada domes pārstāvji, dziedāja «Sarma», par zudušajiem aizlūdza garīdznieks, bija aicinājums vakarā Kultūras centrā noklausīties Nacionālās operas solista Daiņa Skuteļa koncertu. Cieņa tiem, kas mākslinieku uzrunāja, kas samaksāja, un visvairāk lai sumināti solists un pianists par aizkustinošo priekšnesumu – bez mikrofona un skaņas pastiprinātājiem! Viss bija, bet kaut kas mazliet sūrstēja. Nākamajā rītā sastaptā pensionētā skolotāja šo rūgtumu uzjundīja, teikdama: «Ziniet, es visu nakti negulēju. Domāju un domāju. Kā tas varēja būt, ka Latvijas vēsturē tik nozīmīgas dienas vakarā Bauskā neatradās neviena, kam būtu vismaz pienākums pateikt kaut pāris vārdu koncerta ievadam, iepazīstināt ar viesiem un galu galā ar visiem kopā noklausīties brīnišķīgo koncertu. Jaunos cilvēkus, kas klusiņām ienāca zālē un sāka savu priekšnesumu, dažs varbūt redzēja un dzirdēja pirmoreiz. Tā bija necieņa pret jaunajiem māksliniekiem un pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas sēdēja zālē.»Komentāra nebūs, tikai vēlreiz atkārtošu K. Ulmaņa vēlējumu: «..mums vairāk vajadzīgi ļaudis, nevis statūti un instrukcijas.» Piebildīšu – un tukšās frāzes partiju priekšvēlēšanu programmās.
