Dažkārt liekas, ka jomā, kurā jābūt sabiedrību uz priekšu velkošiem profesionāļiem, darbojas stagnāti un gauduļi, kas turklāt sirgst ar smagu amnēziju.Augstākās izglītības lobijs ir tik spēcīgs, ka noturējis līdz pēdējam varenu peļņas placdarmu ar prasību pilnīgi visiem, kas kaut reizi nedēļā paskatījās uz skolasbērniem, iegūt augstāko pedagoģisko izglītību. Tas, visticamāk, vismaz 90 procentos gadījumu notika par maksu. Šī prasība aizdzina no tehnisko interešu pulciņiem eksakto un inženierzinātņu «profīšus», kam no darba brīvajā laikā lieliski padevās darboties ar pusaudžiem, ierādot viņiem izpētes azartu. Tagad žēlojamies, ka jaunatne ir pārāk «humanitāra».Nu, kad skaidrs, ka neviena pieredzējuša pedagoga bez vajadzīgā diploma skolās un bērnudārzos vairs nav, padomjlaika diplomu maģistra grādam var pielīdzināt visi bez izņēmuma. Interesanti, vai augstskolu vadītāji atklās summu, ko nopelnījuši ar pieredzējušo skolmeistaru izžmiegšanu?Būtu labi atcerēties, ka šīs normas tika rosinātas, pieņemtas un īstenotas laikā, kad izglītības jomu vadīja nu jau beigtās Tautas partijas, kā arī tās liekulīgo garu politikā joprojām uzturošās Zaļo un zemnieku savienības ministri. Viena «bijusī» – Baiba Rivža – vadījusi augstākās izglītības vērtēšanas projektu, kurā datu ticamība nopietni apšaubīta, bremzējot tālākās reformas un attīstību.Satriecoši bija klausīties, kā izglītības darbinieku arodbiedrības pārstāvis radiosarunā ar nozares ministrijas amatpersonu nespēja pateikt nevienu pamatotu argumentu skolotāju algu celšanai, ar tukšiem pārmetumiem vien iebilstot pret aicinājumu vērtēt pedagogu darba kvalitāti. Ļoti ceru, ka viņš strādā tikai arodbiedrībā, bet ikdienā nemāca jauno paaudzi.
