Zemgaliešu rosīgumam bija pilna vaļa gan pirmās brīvvalsts, gan padomju laikā. Par sviesta, bekona, puķu sīpolu, tulpju un kāpostu naudu sagādātais nereti kalpo joprojām, sniedzot arī pa negaidītam atklājumam.Jaunas skaņasIneses ģimenes nams auglīgajā Mežotnes apkaimē ar vērienu celts pagājušā gadsimta sākumā, paplašināts 30. gados un godam pārdzīvojis padomju komunālās mītnes laikus. Kad dāma jau pusmūžā atguva dzimtas īpašumu, no savulaik bagātās iedzīves bija palikusi vienīgi guļamistabas kumode un uz tās – aplupusi mūzikas kastīte, reiz viņas mātei vectēva atvesta no kāda brauciena uz Holandi. Kaut arī gaidītās maigi plinkšķinošās meldijas vietā no tās atverot atskanēja vien daži krekšķīgi tinkšķi, Inese «mantojumu» nolika uz jaunā spoguļgaldiņa – lai stāv.Reiz ciemos atbraukusī mazmeita kastīti nevis vienkārši atvēra, kā vecāki bija piekodinājuši, baidoties par tās spēju palikt vienā gabalā otrklasnieces naskajos pirkstos, bet ar to rokās sāka lēkāt pa istabām, saucot: «Vecmāmiņ, tur kaut kas grab!» Uz mazmeitas izbrīnu Inese atteica, ka tas ir teju sabrukušais mūzikas mehānisms, bet meita lūkoja tuvāk. Skaņa bija kā metālam sitoties pret koku.Nākamajā dienā kastīte tika nogādāta pie pulksteņmeistara – kur citur lai tādu ved? Atklājās, ka priekšmetam ir dubultā grīda, kurā ģimenes rūpīgie ļaudis savulaik bija ieslēpuši vairākus desmitus Ulmaņlaika sudraba pieclatnieku. Mazmeitai mācību vai pūra nauda būs nodrošināta, nopriecājās Inese.Slēptuves jāpierakstaBauskas un Iecavas pagastos arī kultūras un izglītības jomas darbiniekiem padomju laikā nebija jāmāca ne ko audzēt, ne pārdot, ja tik bija kāds zemes gabaliņš. Rosīgās kolēģes Anita un Ilga ar tikpat naskajām «otrajām pusītēm» bija pastāvīgi sarkano tulpju piegādātāji Krievijas melnzemes joslas pilsētas Gorkijas, agrāk un tagad Ņižņijnovgorodas, Sieviešu dienas svinētājiem.Par komfortu smagajā auto ar kulbu sapņot nevarēja, taču bija gan jumts virs galvas nedēļas tirgošanās garumā, gan pietika vietas pušķu ietīšanai čabīgajā celofānā, kā tas ierasts pie kaimiņvalsts sveicējiem. Ar guvuma gādāšanu mājās bija sarežģītāk, taču arī te glāba kulba, piedāvājot plašas iespējas noslēpt maisiem iekasētās padomju rubļu naudas zīmes no nevēlamiem tīkotājiem un ienākumu kontrolētājiem.Jau 20. gadsimta beigās, gadus 30 pēc rosīgajiem puķu laikiem, Ilgas vīrs nolēma beidzot nodot metāllūžņos sētas malā rūsošo kulbu. Sācis izjaukt veco auto, viņš piepeši aprima pārsteigumā. Zem vienas no sānu plāksnēm atklājās žūksnis ar padomju rubļiem, vairākiem tūkstošiem kopskaitā. Tūlīt zvanījis kompanjonam: «Ko, toreiz pa kluso noslēpi un aizmirsi?» Tas nepalika parādā: «Drīzāk pats nozūmēji, netika ne pašam, ne Sašam!» Beigās izsmējušies vienojās, ka tie dabiskie zudumi. Lai gan, ko tik par tādu naudu toreiz varēja nopirkt… Protams, ja vien spēja dabūt.
