«Piedzimstot mums Laimes māte šūpulī ielikusi visu, izņemot vieglu ceļa gājumu. Ir arī laime. Jautājums vien, vai spējam to atpazīt kā vērtību, kurā sakņojas metodes, kā pārvarēt grūtības. Sākot šaubīties, vājinās noturēšanās paņēmieni, un mēs krītam bedrē,» tēlaini salīdzina psiholoģe Ilze Āna. Sarunā spriežam par dzīves grūtībām, brikšņiem, šķēršļiem. Daži cilvēki tos meklē gandrīz vai speciāli, lai, pārvarot apgrūtinājumus, sevi pilnveidotu. Taču lielākoties problēmas uzrodas neaicinātas. Mūsu ziņā paliek – sūdzēsimies un žēlosimies vai ķepurosimies laukā, vai pacelsim rokas un laidīsimies dibenā.Emocionālā inteliģence darbojas ilgtermiņāPsiholoģe skaidro, ka pastāv divu veidu grūtības. Tās, ko izvēlamies paši, izriet no mūsu iekšējās motivācijas kaut ko sasniegt un panākt. Citu veidu grūtības izraisa ārēji faktori. Piemēram, dabas apstākļi, stihiskas nelaimes, tuva cilvēka slimība un nāve, dažādas attiecību problēmas.«Dažas vietas Latvijā, īpaši Vidzemē un Latgalē, joprojām apdraud plūdi. Vairākas mājas atkal nogrieztas no ārpasaules, tām var piekļūt tikai ar laivu. Taču nereti šie cilvēki paši ir izvēlējušies dzīvot vietās, kas ik gadu applūst,» ārējo grūtību pārvarēšanas motivāciju un māku sāk šķetināt I. Āna. Viņa min, ka šajā procesā būtiska ir emocionālā inteliģence, kas gan nenozīmē akadēmiskus sasniegumus vai īpašu dzīves stilu, bet drīzāk to, ko sauc par dzīves skolu. Māka uzklausīt, sadzirdēt, būt noderīgam, pārdzīvot, nepamest iesākto, izdzīvot nodrošina spēju gūt panākumus ilgtermiņā. Savukārt intelekts palīdz konkrētu uzdevumu veikšanā īstermiņā.«Emocionālās inteliģences aizmetņi piedzimst reizē ar bērnu. Tā ir kā pumpurs, kura kopšana notiek caur vērtībām,» salīdzina psiholoģe.Cilvēka dabā ir gūt panākumus«Izcilais fiziķis Stīvens Hokings sacījis: «Skatieties uz zvaigznēm, nevis uz kājām! Esiet zinātkāri, lai cik smaga arī būtu dzīve! Vienmēr var atrast nodarbošanos, kur gūt izcilus panākumus.» Dari, ko gribi, bet dari! Cilvēks ir vienota garīga, fiziska un emocionāla būtne. Piedzīvojot zaudējumus kādā no šīm jomām, pārējās var kompensēt. Piemēram, ja nespējam gūt panākumus mentālajā, garīgajā ziņā, varam mēģināt izcelties fiziskajā jomā. Sarežģītāk, ja notiek pretēji, jo fiziskie zaudējumi parasti ir ļoti smagi un tiem nevar sagatavoties. Taču arī tos iespējams pārvarēt, ko pierāda, piemēram, paralimpiskā kustība,» iedrošina I. Āna.Speciāliste akcentē, ka gūt panākumus ir cilvēka dabā. Mēs tos vēlamies un uz tiem tiecamies arī neapzināti. Taču neveiksmes gadījumā nolaižas rokas. «Atkāpšanās nav nekas cits kā nespēja noticēt, ka var gūt panākumus. Tas nozīmē, ka dzīves triecieni un zaudējumi ir iedragājuši pašapziņu. Sastopoties ar grūtībām, cilvēks sāk domāt: «Es nekas neesmu, neko nespēju.» Šī neticība sakņojas dziļi bērnībā, kur arī veidojas mūsu dzīves scenārijs. Mazotnē mums ir ļoti daudz ierobežojumu, un spēja tos pārvarēt saistīta ar mūsu pieredzi,» padošanās iemeslus meklē psiholoģe.Vairāk pozitīvas domāšanasViss ir iespējams, vajag tikai gribēt, pārliecināta I. Āna. «Slavenais alpīnists Reinholds Mesners grāmatā «Gājiens vienatnē» rak-sta, ka cilvēks var visu, ko vēlas, parasti viņš izraugās to, ko spēj sasniegt. Katram ir savs Everests, kurā uzkāpt, un grūtības, kuras pārvarēt,» turpina I. Āna. Cilvēkam saņemties palīdz visas tās lietas, kas veido mūsu emocionālo noturību, piemēram, izvairīšanās no negatīvisma un pozitīvā meklēšana. «Pozitīvā domāšana, manuprāt, ir 21. gadsimta brīnums. Tā gan nenozīmē, ka būtu jānoliedz negatīvais, bet pozitīva attieksme jāsaglabā jebkurā situācijā. Citiem vārdiem – jāpacenšas ieraudzīt, ka glāze ir nevis pustukša, bet gan puspilna. Pozitīvas attieksmes veidošanā var palīdzēt dažādi psiholoģiski vingrinājumi. Patlaban ir ļoti daudz iespēju – pastāv pozitīvās domāšanas, meditācijas centri, psiholoģijas skolas, reliģiskas prakses,» sevi pilnveidot mudina I. Āna. Var, piemēram, netērēt laiku interneta komentāru lasīšanai, drīzāk pievērsties grāmatām. Diemžēl, līdzīgi kā sociālie tīkli, grāmatas neparedz komunikāciju aci pret aci. Tomēr saskarsme ir ļoti nepieciešama, jo atspoguļo mūs pašus. «Būtībā mēs esam vērtīgi tikai attiecībās ar citiem cilvēkiem,» teic Ilze, uzsverot, ka emocionālajai inteliģencei ir cieša saistība ar saskarsmes prasmi.Jālasa veiksmes stāstiPārvarēt grūtības, skatīties uz dzīvi gaišāk palīdz citu veiksmes stāsti. «Pirms daudziem gadiem iznāca ļoti laba grāmatu sērija «Ievērojamu cilvēku dzīve». Tādas mums vajadzīgas arī tagad. Ir vērts uzzināt, kā šīs personības dzīvojušas, pilnveidojušās, gan cietušas zaudējumus, gan bijušas veiksmīgas. Tie nav supermeni, bet parasti cilvēki, kuri kļuvuši ievērojami tieši savu mērķu, centienu un nepadošanās dēļ,» mudina I. Āna.Sava vieta grūtību pārvarēšanā ir arī uzmundrinājumam no malas, jo visās sacensībās ir savi līdzjutēji. Uz priekšu virza arī spīts. «Esmu pārliecinājusies, ka, līdzīgi kā augiem, arī cilvēkiem nepieciešams pastiprinājums. Vieniem, lai virzītos uz priekšu un augšu, vajag burkānu, citiem – pātagu!» apgalvo psiholoģe.Ir cilvēki, kuri grūtības meklē speciāli, lai pilnveidotos, sasniegtu un uzvarētu. Taču lielākoties tās sastopam savā ceļā neaicinātas. Neiepatikos direktoramLūcija (88 gadi):Mana dzīve nav bijusi viegla. Agri paliku bez tēva. Vajadzēja palīdzēt mammītei lauku darbos. Taču darīju to centīgi, jo mīlēju mammu un savas jaunākās māsiņas. Vajadzēja kaut kā kulties uz priekšu. Pirmais vīrs man gāja bojā karā, tikai dažas dienas paspējām padzīvot. Ar Pēteri sagājām kopā nejauši. Biju ieradusies jaunajā darbavietā kopsaimniecībā, un man ierādīja istabiņu pie vecpuiša. Pēteris bija vairāk nekā 20 gadu par mani vecāks. Pamazām saskatījāmies un sākām dzīvot kopā. Cits pēc cita piedzima pieci bērni. Nekāda lielā mīlestība jau nebija, bet satikām. Kad mūsu atvasītes paaugās, sāku strādāt. Taču kaut kā neiepatikos saimniecības direktoram. Viņš saviem draugiem atļāva staigāt pa siltumnīcām un ņemt, ko vēlas, bet pret citiem bija bargs. Tajā laikā lauku brigādē man bija pakļauti pieci cilvēki, un savus strādnieciņus aizstāvēju. Laikam tas direktoram nepatika, un viņš mani nosūtīja par barības izsvērēju visās apkārtnes fermās. Vasara vai ziema, sniegs vai lietus, visu kājām izstaigāju. Redzēdams, ka nepadodos, direktors ielika mani par vadītāju iecirknim, kas atradās 12 kilometru no mājām. Kulies, kā gribi! Sākumā gāju kājām, bija grūti. Ne tikai fiziski. Sāpēja priekšnieka attieksme, skumu, ka tik maz esmu ar bērniem. Taču nevarēju no darba atteikties. Vīrs jau bija vecs, noslēdzies sevī. Pēc divarpus gadiem kļuva vieglāk, dabūjām dzīvoklīti tuvāk darbam. Uz direktoru ļaunu prātu neturu. Interesanti, ka viņu drīz vien pēc manas pārcelšanas atlaida par piesavināšanos. Gribēju kārtiesAnita (69 gadi):Grūtākais posms manā dzīvē bija pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Vecvecāku māju un zemi atguva mana mamma. Dzīvoju un strādāju citā pagastā, bet māte aicināja pie sevis, jo ar īpašumu, protams, viena nevarēja tikt galā. Ne tie gadi, ne spēks, ne veselība. Pārdot savas dzimtās mājas viņa negribēja.Ilgi domāju, līdz piekritu pārcelties, neaptverot, kā tas mainīs manu dzīvi. Par bērniem neuztraucos, jo viņi bija jau lieli, aizgājuši savā dzīvē. Zaudēju darbu, savu kolektīvu, draudzenes. Dzīvojām divatā ar mammu pagasta nomalē. Pārtikām no viņas niecīgās pensijas. Bija tāda bezcerība, ka pavisam nopietni sāku pētīt, kurā kokā varētu pakārties. Atturēja vien doma, ka pašnāvnieci droši vien Dievs pie sevis neņems. Bija arī drusku neērti, ko runās cilvēki, ka pametu mammu? Situācija uzlabojās pamazām. Nokārtoju priekšlaicīgo pensiju, atradām, kam iznomāt zemi, iegādājāmies gotiņas. Tagad ir, ko darīt, kauns atcerēties, ka biju nolēmusi padoties.
