Patlaban īpaši masveidīga maijvaboļu lidošana vērojama Iecavas, Bauskas, Saulkrastu, Siguldas, Limbažu, Gulbenes, Balvu un Madonas apkārtnē. Savukārt Latgalē, Kurzemē un Latvijas centrālajā daļā šogad maijvaboļu aktivitāte ir ievērojami mazāka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, portālu informēja Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) pārstāve Inta Jakobija.Pēc VAAD novērojumiem, Latvijā ir vietas, kur maijvaboles nekad nav manītas, bet ir vietas, kur tās sastopamas ik pa laikam lielākā vai mazākā skaitā. Lielākie maijvaboļu bojājumi kartupeļu, sīpolu un zemeņu stādījumos tika konstatēti Kurzemes pusē 2007.gadā, vēlākajos gados – arī Vidzemē un Latgalē. Arī 2011.gadā masveidīgi maijvaboļu kāpuru postījumi novēroti zemeņu stādījumos un zālājos vairākās vietās Jelgavas, Krimuldas, Raunas un Gulbenes apkārtnē. Savukārt pērn nozīmīga pieaugušo maijvaboļu un to kāpuru izplatība netika konstatēta, izņemot atsevišķas vietas Siguldas un Limbažu tuvumā. Maijvaboļu attīstības cikls no olas līdz pieaugušai vabolei ilgst četrus gadus. Maijvaboles izlido maijā, barojas uz lapu kokiem, avenājiem un masveida savairošanās gadījumos lielus postījumus izdara augļu dārzos. Vaboļu olas tiek dētas augsnes virskārtā, un apmēram mēneša laikā izšķiļas kāpuri. Ceturtā gada vasarā kāpuri iekūņojas augsnē, un vasaras beigās izkūņojas jaunās vaboles, kas paliek augsnē pārziemot. Nākamajā pavasarī jaunās vaboles izlien no augsnes un sākas jauns attīstības cikls. Kā norāda Jakobija, maijvaboļu notveršanai var izmantot ultravioletās gaismas slazdus, bet stādījumu aizsargāšanai jālieto specifiski miglošanas līdzekļi. Tāpat dārzu un stādījumu īpašnieki var cerēt uz maijvaboļu dabiskajiem ienaidniekiem – strazdiem, vārnām, kovārņiem, kurmjiem, kā arī pīlēm un mežacūkām.
