Paskatījos kalendārā, un kļuva nedaudz skumji – šajā datumā pēc mēneša tik ilgi gaidītie Dziesmu un Deju svētki jau būs kļuvuši par pagātni. Līdz nākamajiem – pieci gadi, kuru laikā varēsim kavēties atmiņās par piedzīvoto emocionālā pacēluma vilni.Manas jaunības skaistākās atmiņas ir saistītas ar piedalīšanos visu veidu pašdarbībā jeb, kā tagad saka, amatierkopās. Visskaistāko Līgonakti esmu pavadījusi kopā ar saviem kora biedriem jūras krastā. Dziedājām visu nakti, un dziesmām vārdu nepietrūka no saules rieta līdz lēktam. Līdzīgi bijis kopā ar folkloristiem. Benzīnbākā – pat paštecinātaisIzbaudīti arī dažādi piedzīvojumi. Pagājušā gadsimta 70. gados, piemēram, braucām uz toreizējās Karēlijas galvaspilsētu Petrozavodsku skaistā Oņegas ezera krastā. Garajā ceļā devāmies ar diviem pavisam sagrabējušiem autobusiem. Tādiem, kādus «Sabiedriskais autobuss» tagad norīko maršrutā no Bauskas uz Rīgu. Putekļi nāca iekšā pa visām spraugām, bet mēs, studenti, tik dziedājām: «Eh, dorogi, piļ, da tuman…» («Ak, ceļi, putekļi un migla…»).Notika tā, ka vienam busam beidzās benzīns, bet tuvākā uzpildes stacija akmeņaino ezeru un mežu zemē Karēlijā nevis piecu, bet trīsdesmit kilometru attālumā. Nebija toreiz mobilo telefonu, lai paziņotu galapunktā gaidītājiem par aizkavēšanos. Tā nu, pievakarei krēslojot, bēdīgi stāvējām pavisam nelielā sādžiņā. Šķita, ka degvielas bāku nu nekādi «nepiedziedāt».Izrādījās, ka var gan! Izkāpuši no autobusa, laiku īsinājām, sacenšoties, kurš zina vairāk latviešu tautasdziesmu. Iznāca vareni skanīgs popurijs, jo koristi, kā zināms, prot dziedāt daudzbalsīgi. Vienam tik vajadzēja sākt, un pārējie piebalsoja. Ap mums sāka pulcēties sādžas ļaudis, kuriem šāds negaidīts koncerts gāja pie sirds. Uzzinājuši, kas neļauj mums doties tālāk, vietējie vīri un sievas uz autobusu nesa pudeles ar benzīnu, petroleju un pat paštecināto. Nespējām noticēt, bet izrādījās, ka, to visu salejot kopā (!) autobusa benzīna bākā, motors sāka darboties. Ar to vēl šis piedzīvojums nebeidzās, jo mūsu braucamais vēlreiz apstājās pēc desmit kilometriem, bet, par laimi, pretī jau traucās mūsu pirmais autobuss ar degvielas rezervēm. Cita lieta, ka visi pūliņi bija veltīgi, jo galapunktā – Petrozavodskā – nokļuvām tikai pēc pusnakts, par piecām stundām nokavējot koncerta nolikto sākumu.Dziesma un mūzika atver sirdisIzaugusi jauna paaudze, bet jaukie piedzīvojumi turpinās. Nupat iznāca noklausīties paziņas stāstīto, kā dēls nesen atgriezies no Eiropas tūres. Jauneklis spēlē vienā no pūtēju orķestriem. Atceļā no Vācijas autobuss sabojājās kādā Baltkrievijas sādžā. Kamēr šoferi meklējuši vainu, muzikanti ar taurēm devušies uz netālo miestu. Laiku īsinot, sākuši spēlēt, iemantojot ne tikai sābru vissirsnīgākos aplausus. Tauru skaņu izvilināti no mājām, sādžinieki sākuši dančus, un «večerinkas» lielākā bēda bijusi tā, ka smukās mūsējo orķestra meitas atteikušas miesta kavalieriem, jo tad jau izjuktu mūzika. Kā nekā – ārzemnieces!Pūtējiem par spēlēšanu no mājām nests gan tikko slaukts piens, gan bērzu sula, gan pagrabā noturēta «šmakovkas» pudele. Parādījies pods ar krāsnī vārītām «buļbām» un burka ar pērngada gurķiem, tik sālītiem, ka, vienu apēdot, litru ūdens prasās uzdzert. Vietējais traktorists ar savu rumaku atvilcis ceļotāju autobusu līdz automehāniķa darbnīcai, un remonts veicies ātri. Sādžas ļaudis pat kļuvuši pikti, ka lustes jau pirms pusnakts bijušas galā, un ardievas bijušas slāviski sirsnīgas. Dziesma un mūzika atver sirdis, un tie, kuri šai brālībai pieder, dzīvo ilgāk.
