Uz pāris dienām izdevās nozust no ierastās vides un nonākt vietā, ko gribas saukt par miera templi, bet tur sastaptos cilvēkus – par dzīves viediem.Kāda persona teica, ka šeit nonākšu pie jaunām atklāsmēm. Lai arī sākotnēji šos vārdus apšaubīju, tagad esmu pārliecināts, ka tā bija taisnība.Jau izsenis esmu lūkojies uz zemēm gan okeāna šajā, gan viņā pusē un ja ne klātbūtnē, tad vismaz prātā tās salīdzinājis ar savu dzimteni. Ilgu laiku ir šķitis, ka daudzviet ir labāka ekonomika, vide, cilvēki. Tāds ir arī lielākās sabiedrības daļas viedoklis, jo gandrīz ik dienu dzirdu par lielajām algām Lielbritānijā, harmoniskajiem indiešiem. Brīžam tā apšaubīšanai jāveltī milzu pūles, vieglāk saskatīt to, kā te nav un kas nepareizs.Par savu dzīvesvietu vairs neuztraucos, esmu to iemīlējis, bet apkārtējie ļaudis palikuši nesaprasti. Nonākot vietā un sabiedrībā, kam vajadzētu būt tuvu idillei, saprotu, ka patiesībā viss nav tik skaists, kā agrāk biju iedomājies. Taču to nepiedzīvojis, turpinātu sapņot. Laikā, kad vajadzētu priecāties, tu sāc skumt un domāt par to, kā pietrūkst. Tie var būt pat cilvēki, no kuru klātbūtnes mēdz izvairīties. Te nav runa par tiem, kas tev pāri nodarījuši, bet gan tiem, kuri palikuši nesaprasti. Un viņu pietrūkst tieši tādēļ, ka ir tik atšķirīgi un apzināti vai neapzināti gādā par to, lai mūsu visu ikdienu dažādotu.Diez vai cilvēce kādreiz sasniegs pilnīgu harmoniju, ir pat labi, ka paradīzes prototips virs zemes – mistiskā Himalaju zeme Šangrila, kur saticībā dzīvo teju vai nemirstīgi ļaudis, – ir tikai britu rakstnieka Džeimsa Hiltona izdomas auglis. Ko gan mēs darītu, ja visi būtu vienlīdz turīgi, gudri un skaisti? Droši vien garlaikotos. Par laimi, mums ir dota iespēja izvēlēties savu vietu un to, kādi vēlamies būt. Tas arī mūs padara par cilvēkiem – brīžiem grēcīgiem, bet ārkārtīgi interesantiem.
