Krustvārdu mīklā bieži vien jāatrod vārds, kas apzīmē klaiņotājus – citu mantas tīkotājus. Tie ir sirotāji. Tiem gan nepieder kramplauži un laupītāji, kas gatavi par latu otram atņemt dzīvību. Runa ir par ikgadējiem mazdārziņu apstaigātājiem un pirmās ražas vācējiem, apsteidzot pašus zemes apstrādātājus un stādītājus. No kārtībsargu viedokļa tas tāds nieks vien ir, turklāt sirotāji strādā naktī, tāpēc grūti noķerami. Taču tiem, kuri sējuši un laistījuši, vandaļu izniekotais ir viss, uz ko cerēts ziemas mēnešos.
Mūsu ģimenes dārzā, gandrīz pilsētas centrā, nekā iekārojamāka par ziemcietēm nav. Tuvojoties mācību gada beigām, parasta lieta ir tulpju dobju «ravētāji». Reizēm prātoju, nez kurai skolotājai tikuši ziedi no mūsu dārza. Bet bez ļaunuma, jo plūcēja nodoms bijis kādu iepriecināt vai neatpalikt no klasesbiedriem, kuriem kabatas naudas pieticis lepnākām veikala puķēm.
Mūsu dārza bagātība un ražas gados savā ziņā arī nelaime ir dažas ābeles, kas ražu nobriedina tikai rudenī. Bet mazie sirotāji pa mūsu dārzu sezonu sāk jau tagad, kad auglīši tikko aizmetušies. Viņi gan zina, kurā no trim četrām ābelēm būs saldākie augļi. Tiekoties ar tādu zeperi aci pret aci, ir grūti iestāstīt, ka āboli vēl ir zaļi un jāpagaida līdz augustam vai septembrim, kad visi kopā mielosimies, protams, ja viņš vai viņa palūgs, jo dārzs tomēr ir mūsu. Savā ziņā jāuzņemas vecāku pienākumi, skaidrojot, vai viss pieder visiem vai tomēr katram ir savs.
Parasti rudeņos lielākos ābolus saberam maisiņos un noliekam trotuāra malā, lai garāmgājēji ņem ēšanai, ievārījumam vai kompotam. Maisiņi nozūd ātri, un mēs esam gandarīti. Ik rudeni, pēc stundām skolā, mūs apciemo kāda grupa bērnu ar lūgumu: vai varam paņemt ābolus? Pagājušajā gadā pastkastītē atradu ar bērna roku rakstītu un sārtiem, zīmētiem āboliem izgreznotu pateicības vēstulīti. Ilgi to glabāju, bet šobrīd pagaisusi, tāpēc nevaru precīzi citēt saturu. Tas liecināja, ka rakstīts no sirds, nevis pienākuma pēc.
Bija arī tāds kuriozs, kad vairāki dažāda vecuma bērni mūsmājās ieradās ar papes kastēm un plastmasas maisiem, vai viņi varot salasīt ābolus. Prasīju, kur tad tik daudz liksit un vai vispār pietiks visām kastēm? Nesīšot uz tirgu… Nodomāju, laikam mūsu labvēlība ir pārkāpusi kādu robežu…
