Tagad sekmīga uzņēmēja Daiņa bērnība pagājusi Skaistkalnes pusē, kur joprojām mīt viņa vecāki. Lauku sētā puisis iemācījies čakli strādāt un praktiski skatīties uz dzīvi, kopš bērnības nesot līdzi atmiņas par jocīgiem atgadījumiem.
Trīskapeikas gultā
Dainim ar māsu bija ne tikai jāravē vagas, bet arī jāpieskata mājputni un lopi. Vīram prātā palikusi sivēnu auklēšana – ziemas gaidās tie cūkumātei atskrējuši neparasti lielā pulkā, nepietika vietas pie pupiem. Lai uzaudzinātu visus, bērni mazākos sivēntiņus baroja ar pudelīti.
Kādu vakaru pašiem dikti salis, tāpēc izdomājuši nevis palikt kūtī, bet doties ar visiem auklējamajiem uz istabu. Sanesuši četrus ruksīšus istabā un pēc kārtas pabarojuši. Auklētāji ļoti noguruši un likušies uz auss turpat gultās ar visiem sivēniem. No rīta māte nākusi modināt – skat, kas te par «trīskapeikām» uz spilvena! «Rukšu šņukuriņi bija trīskapeikas lielumā,» iesauku skaidro Dainis, «kad izauga līdz pieckapeikai, barot vairs nevajadzēja, varēja ēst paši.»
Ne pīpē, ne dzer
Kad bērni jau bija padsmitnieki, katram bija jāuzņemas rūpes par nobarojamām cūkām, daļu naudas pēc pārdošanas saņemot pašu rīcībā. Daiņa tēvs atbalstīja visus atvašu peļņas mēģinājumus, taču dikti necieta sliktus ieradumus – iedzeršanu un pīpēšanu. Puisis pa kluso bija padevies smēķa vilinājumam pāris gadu, taču kāda misēšanās dziļāku iegrimšanu pārtrauca.
Par vienu «cūku naudu» iegādājies sev mobilo telefonu, Dainis priecīgs nedaudz nosvinējis guvumu ar draugiem, iztukšojot dažas alus pudeles. Nākamajā rītā pamodies, sapratis, ka nav, ko pīpēt, bet «vēzītis prasīja savu», smejas stāsta varonis. Vēl pusmiegā sūtījis īsziņu no jaunā telefona, mērķējot draugam un aicinot atnest pāris cigarešu, jo pašam krājumi beigušies. Liels bijis puiša pārsteigums, kad dažas minūtes pēc ziņas nodošanas viņa istabā smagā gaitā ienācis tēvs, turot rokā savu mobilo telefonu.
«Ak, aptrūcies?» viņš smīnēdams vaicājis. Dainim izbīlī pielēcis, ka kļūdas dēļ aizsūtījis ziņu tēvam, nevis domubiedram. Sods bija kārtējās «cūku peļņas» atņemšana, lai gan darbs bija jāpaveic līdz galam. «Tas man iemācīja, ka pīpējot un dzerot naudu var tikai zaudēt, tāpēc to vairs neesmu darījis,» atzīstas uzņēmējs.
Draugi nav pārtika
«Esmu īsts laucinieks, tāpēc praktiski skatos uz gaļas ēšanu,» skaidro vīrs, «lai cik ļoti rūpētos par mājdzīvniekiem un putniem, saprotu, ka laukos notiek pārtikas ražošana, un nevienam kopjamam lopam nepieķēros. Tikai vienu reizi bijis citādi.»
Biznesu vadīdams visā Latvijā, Dainis savas ģimenes ligzdu savijis tuvāk Rīgai, taču ir regulārs viesis pie vecākiem. Ciemu reizēs māte gatavo īstus lauku gardumus no pašu produktiem – putna cepeti, cūkgaļas kotletes u. c. Īsi pirms vecāku mājas atstāšanas Dainis kopis jaunu gailēnu – sākumā tas bijis kusls un pieskatāms, bet jaunieša aprūpē izaudzis stiprs un kareivīgs, kļūstot par galveno vistu kungu sētā. «Pat man reiz ieklupa stilbos, kad domāja, ka apdraudu viņa saimi,» smaida kopējs.
Kad jauneklis jau bija devies savā dzīvē, apciemojot vecākus, vienmēr aprunājies ar vareno sekstaini. Vienugad Dainis veco draugu vairs nav manījis vistu pulka priekšgalā, bet māte cienastā bija pagatavojusi ļoti gardu putna zupu. «Kur Pēcis?» apvaicājies dēls. Vecāki zīmīgi saskatījušies, un Dainis sapratis. Tēvs skaidrojis, ka drosminieks meties aizsargāt vistas no vanaga, kurš gaili nav spējis pieveikt, taču ļoti stipri savainojis. Vienīgais ceļš vedis uz katlu. «Toreiz neēdu sava Pēča zupu,» atzīstas lielais vīrs, «viņš man bija draugs, un draugus neēd.»
