Kad labu laiku naktī modos maģiskajā pulksteņa laikā ar vienādiem cipariem, lai gan parasti guļu lāča miegā, nepārprotami sāku aizdomāties, ko kāds man ar to vēlas pateikt. Sen kādā publikācijā sastapos ar skaidrojumu, ka šādā veidā gaismas gari atgādina par sevi un sūta mums mīlestības sveicienus, taču to saņemšana nakts vidū liek domāt, ka viņiem kaut kas ar humora izjūtu nav kārtībā.
Varu galvot, ka daļa lasītāju tagad domā: «Ar mani notiek tieši tāpat.» Un tam nav nekādas saistības ar pārlieku biežu skatīšanos pulkstenī, kritiķi! Tas ir impulss, magnētisks sauciens ieskatīties laika rādītājā. Saka gan, ka laimīgie laiku neskaita.
Runājot par maģiju un laiku… Esmu sākusi pievērsties astroloģijas pamatu pētīšanai, ievērojot čika laika periodus, kad mēness ir bez kursa. Tas it kā liek progresēt cilvēku izklaidībai, palielina tehnisku kļūmju pastiprināšanos un, kā teikts nesen veiktajā astrologa Kristapa Baņķa pētījumā par Mēness ietekmi uz satiksmi, arī palielina avāriju risku uz ceļiem. Lai gan ticība māņiem ir tikpat sena kā cilvēce un pašlaik dzīvojam augsti attīstītu tehnoloģiju laikmetā, tomēr dīvaini, ka pasaulē nav lidmašīnu, kurās būtu sols ar 13. kārtas numuru, un aizvien biežāk jauno māju projektos tiek izlaists šī skaitļa dzīvoklis.
Protams, nevar dzīvot tikai pēc veiksmīgo dienu kalendāra, un tas ir normāli, ka rodas savādas izjūtas, kad melns kaķis pārskrien pār ceļu, taču visam ir savas robežas. Tāpēc šodien domāt «nav piektdiena – trīspadsmitais –, taču ļoti tuvu tam!» ir pat mazliet slimīgi. Arī «norakstīt» dienu, ja no rīta aizmirsies kaut kas mājās un nācies atgriezties pēc tā, nav prāta darbs. Vienkārši jāpasmaida spogulī un jāturpina iesāktais ceļš, jo veiksme atgriežas pie tā, kas tai tic.
