Bieži dzirdēts teiciens – latvietim saldais ēdiens ir cits latvietis. Pēdējā laikā, ieklausoties sarunās sabiedriskajā transportā, uz ielas, veikalā vai kādā kompānijā, jāatzīst, ka tam nevar nepiekrist.
Aktuāls temats patlaban ir Pēteris Upelnieks un starptautiskais dziedātāju konkurss «Jaunais vilnis» Jūrmalā. Nevienam nav noslēpums, ka Pēteris, mūsējais baušķenieks, palika pēdējā vietā. Par to esmu uzklausījusi daudz viedokļu, kuri pārsvarā ir līdzīgi – viņš vēl nav tādā pakāpē, lai uzstātos tik plašā konkurencē, viņam sākumā vajadzētu mērķēt zemāk, Pēteris vēl nav gatavs konkurēt tādā līmenī, viņš par ātru aizskrējis uz tik lielas skatuves utt.
Jāteic gan, ka paši kompetentie «mūzikas kritiķi» tā īsti netēmē nekur un arī diez cik aktīvi nerīkojas. Savukārt Pēteris visu ir apgriezis kājām gaisā. Jā, viņš ieguva pēdējo vietu, bet plašsaziņas līdzekļos redzami virsraksti – «Pētera Upelnieka iedvesma neapsīkst», «Pēdējo vietu uzņem ar smaidu sejā»
u. tml. Tieši tā, šī ir pareizā attieksme!
Pēteris piedalījās, konkurēja ar citiem un cīnījās ar sevi, izmantoja un pierādīja savas spējas, un, pat palicis pēdējā vietā, viņš ir tikai ieguvējs. Kāpēc mēs esam pirmajās rindās, lai kritizētu? Nevis uzsistu pa plecu un pateiktu: «Labi nodziedāji! Malacis, ka piedalījies! Lepojos, ka jauns cilvēks cenšas un strādā, lai piepildītu savus sapņus un sasniegtu nospraustos mērķus.» Labāk būtu nevis «ēst» citu latvieti, bet gan «pabarot» – ar labu vārdu, pozitīvām emocijām, uzmundrinājumu, uzslavu, atzinīgu smaidu, laipnu attieksmi. Mūsu, latviešu, nav vairs daudz, un, cits citu «ēdot», vairāk arī nekļūsim.
