Aizpagājušajā piektdienā pulksten 15.30 vēlējos doties mājās no Rīgas. Autobuss tikko bija piebraucis, un vietu vairs nebija. Devos iegādāties biļeti uz nākamo reisu, bet kasē atbildēja, ka tas ir pilns. Nospriedu, ka vieglāk būs aizbraukt ar «dušmaņiem». Aizgāju līdz autoostas stūrim, kur «kreisie» pārvadātāji, kas pēdējā laikā zināmi kā «Dieva sūtīti glābēji», sagaida līdzbraucējus. Tomēr šoferis man atbildēja: «Man jau visas vietas aizņemtas. Tūlīt atbrauks cits busiņš.»
Pēc piecām minūtēm ieradās busiņa šoferis, ko sagaidīja 15 pasažieru. Ieraugot šo pulku, šoferis bezspēcībā noplātīja rokas. Naivā cerībā otrreiz atrast laimi devos pie autoostas kases. Izrādījās, ka biļetes izpirktas uz tuvākajiem diviem reisiem. Sēdvietu varēja rezervēt braucienam pulksten 17.
Nolēmu tomēr braukt ar tuvāko reisu, stāvot kājās. Izrādās, esam ļoti draudzīgi – braucēji saspiedās kā siļķes mucā. Mana «vieta» mikroautobusā bija maziņš pleķītis pašās beigās. Visu ceļu stāvēju aiz pirmspēdējās krēslu rindas ar piešķiebtu galvu un saliekusies kā jautājuma zīme. Virs manas galvas atradās bagāžas plaukts.
Sāpes mugurā sajutu jau pirms izbraukšanas no Rīgas. Ceļu remonta dēļ mokošajā pozā 45 minūšu vietā līdz Iecavai nostāvēju pusotru stundu. Draudzeni, kura reti ar brauc ar autobusu, satrauca dīvainās skaņas, kas nāca no transportlīdzekļa.
Šķiet, šī pakalpojuma kvalitāte no Indijas sabiedriskā transporta atšķiras tikai ar to, ka brauciena laikā mēs «nerijam» putekļu mākoņus un uz jumta sēdvietas nav piešķirtas ģimenei ar 12 bērniem. Paldies par to mūsu pārvadātājam!
