Katram latvietim ir jāaizbrauc uz Tīreļpurvu, jāizjūt, kā risinājās strēlnieku cīņas Pirmajā pasaules karā, pašam jāizbauda purva dūņas, mežu galotnes un plašums, kas paveras, stāvot 27 metrus augstajā skatu tornī.
Tāpēc 19. oktobra rītā Rīgas autoostā satikās trīs entuziasti no biedrības «Jaunatne smaidam» – Mārtiņš Puķe, Inese Pučeka un Valdis Vaisjuns. Ar siltām drēbēm, guļammaisiem un pārtiku divām dienām kāpām autobusā, kas devās Liepājas virzienā. Tā sākās divu dienu piedzīvojums Tīreļpurva dūksnājā pa pēdām latviešu strēlniekiem.
Ar autobusu aizbraucām līdz Kalnciemam. Tālāk mežā devāmies kājām. No sākuma pa ceļiem, pēc tam pa neceļiem. Nav interesanti, ja pārgājienā nesaslapina kājas! Tad Tīreļpurva Mangaļu mājās gids Roberts izstāstīja par Pirmo pasaules karu, par latviešiem, Ziemassvētku kaujām, sibīriešiem un… Sīki nestāstīšu, tas katram pašam jādzird.
Pēc ekskursijas muzejā pievienojās Renārs Manuilovs. Devāmies apskatīt astoņiem strēlnieku pulkiem veltītos piemiņas akmeņus, kas izvietoti vietās, kur katrs no pulkiem gatavojās lielajam Ziemassvētku kauju uzbrukumam. Bijām pie piemiņas akmens pirmajiem kritušajiem latviešu strēlniekiem.
Lēnām satumsa un kļuva vēss. Apmetnes vietu izvēlējāmies Ložmetējkalnā. Par laimi, laiks bija labs. Neraugoties uz draudīgajām laika prognozēm, aiz mākoņiem bija manāms pat dzeltens pilnmēness. Gluži kā Aleksandra Grīna tēlojumos no «Dvēseļu puteņa» – triloģijas par mūsu strēlnieku gaitām, piedzīvoto un pārdzīvoto Pirmajā pasaules karā.
Naktī iekūrām ugunskuru, pavakariņojām, lasījām Aleksandra Čaka «Mūžības skartos». Gatavojāmies lielai salšanai, taču, kā par brīnumu, nakts bija silta. Nakšņošana ārā oktobra vidū bija biedējošākais šajā pārgājienā. Kad apdomājām, ka pirms gandrīz simts gadiem streļķi mīnus 30 grādu salā nakšņoja zem klajas debess, nedrīkstot iekurt pat ugunskuru, sapratām, ka palikšana teltī ar guļammaisiem ir tīrā bērnu spēle.
Nākamajā rītā devāmies apskatīt otrās līnijas krievu un latviešu ierakumus, vietu, kur kara laikā bija izveidota lazarete, un tai blakus esošos brāļu kapus, kuros guldīti Ziemassvētku kaujās kritušie 1240 strēlnieki.
Aizraujošs un izglītojošs bija mūsu pārgājiens, kuru apņēmās veikt tikai četri cilvēki. Paldies Renāram, Mārtiņam un Valdim par to, ka devās man līdzi uz vietu, kur cīnījās mūsu tautas varoņi.
