Mūs un mūsu valsti ir skārusi milzu traģēdija. Daudzi piektdien vēl bija neziņā, vai kādreiz varēs parunāt, apskaut savus tuvos un mīļos. Visos TV kanālos raida ziņas par darbiem, cietušajiem, par cilvēkiem, kuri vēl gaida cerīgas ziņas par tiem, kas palikuši zem gruvešiem. Skatījos ziņas un raudāju, likās, ka tur ir arī kāds no manējiem. No maniem tautiešiem. Kad redzam citās valstī nelaimes, jūtam līdzi, bet ne tik emocionāli.
Mēs, tauta un politiķi, ikdienā bijām pārņemti ar eiro ieviešanu, «Liepājas metalurgu» utt. Bet, re – Dievs saka: «Stop!» Kur paliek cilvēciskais? Kur paliek drošība? Nav laika domāt par to. Darba skrējienā pieklust cilvēka sirdsapziņa. Tagad ir laiks visu uzmanību veltīt nelaimei. Ir laiks ierasties baznīcā uz aizlūgumu pat Valsts prezidentam. Ir laiks politiķiem naktī atrasties negadījuma vietā, sanākt kopā, lai spriestu par to, ko darām nepareizi.
Bojāgājušo ugunsdzēsēju ģimenēm tiks izmaksāta 50 000 latu kompensācija. Kāpēc šo naudu mēs nevarējām ieguldīt glābšanas dienestu attīstībā, Valsts būvinspekcijas veidošanā, lai šāda situācija vispār nebūtu iespējama? Tiesa, nevar paredzēt, ka pēkšņi sagrūs vēl viena konstrukcija, bet jāuzdod jautājumi – kas ir palaists garām, ja varēja iegrūt veikala griesti?!
Pietrūka vārdu, kad Stradiņa slimnīcā ievestajiem cietušajiem prasīja pacienta iemaksu. Tā ir mūsu valsts, visu iedzīvotāju traģēdija. Jā, nauda seko pacientam, bet vispirms jāpalīdz cilvēkam, nevis jāskaita santīmi.
Mēs esam pārņemti ar naudu un varu. Šī traģēdija ir lielākā kopš Talsu nelaimes, kad nogāzās ceļamkrāns ar bērniem. Šodien visi sēro. Psiholoģiskais trieciens ir milzīgs. Raud visi. Mēs no malas, medmāsas, ārsti, ugunsdzēsēji. Kāds tomēr priecājas, jo ir izdzīvojis un atrasts. Kādam šodien pie brokastu galda sēž mamma, tētis, māsa, brālis, sieva, vīrs… Taču kādam apdzisusi cerību liesma. Kādam tā vēl ir, bet zaigo vien atmiņas. Visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem, kuri zaudējuši tuviniekus. Ordenis ugunsdzēsējiem, kuri atdeva savu dzīvību, lai glābtu cilvēkus. Miers tiem, kuri ir augstu debesīs un zvaigznes skaita.
Mēs visi esam zem šiem gruvešiem. Mēs visi tur esam, jo nespējam ikdienā apstāties un paskatīties uz lietām no malas, veltīt uzmanību cilvēkiem. Valsts svētki mijušies ar bēdām, nesot atmošanos mums, cilvēkiem, kas blakus esam cits citam. Atcerēsimies, ka galvenais ir cilvēks un zaudēta dzīvība – neatgūstama.
