Vēl kavējos pie valsts svētku dienām. 18. novembris rosina domāt par Latvijas neatkarību un priecāties par to. Svētki bija gaiši, kopā būšana Krastmalā, cilvēku smaidošās sejas, pacilātība rāda, ka mēs varam būt citādāki. Protams, ikdiena un tumšais laiks dara savu, bet šie svētki ienesa gaismu, kuras pietiks līdz Ziemassvētkiem.
Nebiju Krastmalā, bet redzēju televīzijā salūtu un jauko latviešu filmu «Sapņu komanda 1935». Tā ir izdevusies, es skatīšos vēl un vēl. Paldies par to aktieriem, režisoriem un visiem, kas palīdzēja šai filmai būt uz ekrāna!
Gaišiem, kārtīgiem un čakliem mums vajadzētu būt arī ikdienā, tad valsts būtu sakopta. Tomēr ir citādāk – sāp sirds par piesārņotām ceļmalām un mežiem, aizaugušām platībām. Grūti saprast to saimnieku, kam ir neliela strīpiņa zemes, bet aug vībotnes, zirgskābenes, nātres. Pats nepļauj, un arī cits nedrīkst pļaut. Ja daudzi tā domās, sakopta Latvija būs ilgi jāgaida.
Priecājamies par sakoptību citās zemēs, bet mēs arī varam. Tepat, Vecsaulē, ir tik daudz sakoptu māju, prieks par to. Arī tas ir labi, ka iedzīvotāji nopļauj zālienu un nātres.
Novēlu visiem padomāt par vērtībām, kas mums ir.
Daudz laimes, Latvija!
Mana zeme, mana Dzimtene,
Audz, ziedi un dziedi!
Ar dziesmu caur tumsu,
Ar dziesmu caur nedienām
Audz, veidojies, stiprinies!
Daudz laimes, Latvija,
Mans skaistākais zemes stūrīti,
Mana svešu kāju mīdītā, peltā un pieviltā,
Mana mīļā, man brīnišķā –
Audz, ziedi, dziedi, stiprinies!
