Baušķenieks seniors Āris Ērmanis, kluba «Rēta» dalībnieks, ir ļoti aizņemts cilvēks. Nebeidzamie remontdarbi savā namā, rūpes par dārzu, kas ziedos raibs no pavasara līdz rudenim, un vaļasprieks – dziedāšana. Dzimis padomju okupācijas laikā nebrīvē, viņš tagad izmanto piešķirto privilēģiju – starppilsētu transportā braukt bez maksas –, iesaistījies trīs skanīgās kopās: vokālajā grupā «Sagšas» Ulbrokā, vīru korī «Dziedonis» un kamerkorī «Amadeus» Rīgā.
Ja nav koncertu, trīs dienas nedēļā notiek mēģinājumi, kas ir arī domubiedru regulāra tikšanās. Tieši bijušie kolēģi «Dailē» un «Mūzā», kurā deviņus gadus Āris dziedājis pēc atgriešanās no dienesta padomju armijā, piesaistījuši viņu kamerkorim «Amadeus».
Ne ar ko nav salīdzināmi Latviešu dziesmu un deju svētki, kuru dalībnieks bijis Āris, bet pašlaik viņš dzīvo iespaidos par dziesmas ceļu uz Gruziju. Par to Āra Ērmaņa stāstījums.
Kalniešu balsu sasaukšanās
Latvijas Universitātes profesors, «Dziedoņa» dalībnieks, Jānis Bičevskis jau pavasarī sazinājās ar Tbilisi universitātes vadību par mūsu viesošanos Gruzijā. Gatavojāmies atbildīgi, repertuāru veidojām, īpaši nepieblīvējot – galvenokārt klasika. Grūti padevās gruzīnu dziesma, bet pieveicām godam.
Par braucienu – 250 latu – maksājām paši, sponsoru nebija. Šajā summā iekļauts lidojums Rīga–Tbilisi, uzturēšanās viesnīcā un brokastis.
Izlidojām 15. oktobra rītā un pēc trim stundām jau bijām galā. Gājienā uz viesnīcu kalnā sirds lika saprast, ka esmu līdzenuma cilvēks.
Pirmais mēģinājums Tbilisi universitātē bija telpā ar sliktu akustiku. Tomēr strādājām ar pilnu atdevi. «Mums nav tiesību izgāzties, būsim atbildīgi!» aicināja diriģents Roberts Liepiņš.
Pirmais koncerts notika Tbilisi mūzikas akadēmijā. Skaists interjers, viss zeltā. Skanējums debešķīgs. Pirmais uzstājās Tbilisi katedrāles vīru koris. Lēni, dziļdomīgi, plūstoši, mainot sastāvu un līdz ar to muzicēšanas manieri. Kalniešu balsu sasaukšanās gāja dziļi pie sirds. Es nekad kaut ko tādu nebiju dzirdējis. Zāle bija pilna klausītāju – akadēmijas vadība, profesori, pasniedzēji. Aplausi spēcīgi. Liekas, mūsu, baltiešu, skanējums viņiem patika. Latviešu tautasdziesma «Tumša nakte, zaļa zāle» ar īpašo aranžējumu, kad katram pantam savs ritms, gruzīnus «uzrāva», un to vajadzēja atkārtot.
Draudzībai un sievietēm
Pēc kopīgā koncerta vecpilsētā bija klāts garš galds viesiem un mājiniekiem. Tbilisi universitātes profesors savu dēlu izvirzīja par tamadu jeb tostu pieteicēju. To uzsveru īpaši tāpēc, ka pēc tosta par draudzību, par tikšanos sekoja suminājums sievietēm. Tā bija arī pusdienās pēc koncerta Gori pilsētā.
Trešajā dienā bijām trīs stundu garā ekskursijā pa galveno, Šota Rustaveli ielu. Caur Tbilisi gājis seno laiku un viduslaiku tirdzniecības Zīda ceļš. Par to liecina iebraucēju atpūtas māja, kas gan sen nav remontēta. Daudz drupu, bet daba brīnišķīga. Todien koncertējām universitātē. Tikai mēs vieni. Klausītāju bija maz, turklāt sliktās akustikas dēļ skanējums nebija tāds, kā gribējās.
Pēdējā viesošanās dienā braucām uz Gori. Pa ceļam netālu no Tbilisi redzējām to gruzīnu bēgļu nometnes, kuri atbēguši Krievijas un Gruzijas bruņotā konflikta laikā no lielvalsts okupētajām Gruzijas provincēm Dienvidosetijas un Abhāzijas. Nometnēs ir gāze, elektrība, viss ir, un bēgļu ir ļoti daudz. Staļina muzejā bija remonts. Tas labi.
Ciemati izskatās diezgan nabadzīgi. Ir dārziņi, mazi ar labību apsēti gabaliņi. Kalnos lopiņi, aitas un govis, – kauli un āda. Viss pelēks no vēja sadzītām smiltīm.
Domāt un salīdzināt
Izdevies bija koncerts Gori mūzikas skolā. Uzstājās vietējais meiteņu koris, kamerkoris, kurā dziedāja tikai gruzīnietes. Akustika teicama. Otrajā daļā septiņpadsmit skaņdarbus dziedājām mēs. Uzņēma ļoti labi. Pēc koncerta atkal lielais galds re-storānā, dzīvā mūzika, tosti – draudzībai, sievietēm. Ēdieni kārtu kārtām.
Katrai tautai ir savas īpatnības, arī gruzīniem. Jāpiedomā, kā un ko runāt, jāvēro viņu galda kultūra. Piemēram, maizīte tikai jālauž, griezt nedrīkst. Ēdieni stipri, daudz zaļumu, zivju, augļu. Man ļoti garšoja harčo mērcīte ar riekstiem un šašlika gabaliņiem. Pasniedza tikai vīnogu vīnus: vispirms gaišo, tad tumšo, mazliet duļķainu, pēc tam sarkanvīnu. Par garšu un stiprumu neko nevaru teikt, jo reibinošie dzērieni mani nevelk. Bija kā nebūt jālaipo, lai nemanītu manu atturību.
Mājupceļā lidostā mūs pamatīgi izkratīja, atbrīvojot no visa liekā, kas varētu šķist aizdomīgs, bet neko jau nezaudējām.
Secinājums: var dzīvot tikai mājās, strādāt, jo darbi nekad nebūs padarāmi, bet vērojumi, kā citur cilvēkiem klājas, kā viņi sadzīvo ar rūpju dienām, liek domāt, salīdzināt, mainīt uzskatus.
