Droši vien pārāk daudz uzmanības piešķiram ārējai pasaulei un savam prātam. Gribam nevainojami sagatavoties svētku svinēšanai un gluži neapzināti vēlamies, lai visās izpausmēs tie noritētu pēc mūsu scenārija. Par Ziemassvētku obligātu atribūtu uzskatām sniegu. Daudzi apgalvo, ka bez tā svētku noskaņa vispār nav iedomājama.
Sinoptiķi nākamnedēļ sola lietu. Vai tas nozīmē, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju sadrūmusi sēdēs pie bagātīgi servētiem galdiem, tā arī nenotverot svētku izjūtu un nepiepildītajās gaidās vainojot globālo sasilšanu? Arī ceļš uz svētvakara dievkalpojumu baznīcā, visticamāk, būs tumšs un dubļains. Varbūt kāds korālis atbalsosies sirdī, bet tas būs vien īss mirklis. Un kārtējo reizi neatkāpsies Ziemassvētku nelāgā pavadone – vilšanās.
Prātam nekad nav miera. Tas ievelk mūs redzamajā pasaulē arvien dziļāk, bet viss, ko ceram sagaidīt no svētkiem – miers, īpašas noskaņas, apskaidrota sevis apzināšanās, mīlestība pret tuvākajiem –, nav rodams prātā, bet gan neredzamajā pasaulē. Slēptā, citādā pasaule nav ekscentrisku mistiķu izgudrojums, bet gan ir mūsu patiesā, dziļākā būtība ārpus jebkādām formālām identitātēm. Neredzamās pasaules apzināšanās ļauj izjust iekšēju klusumu sevī neatkarīgi no tā, kas notiek ārpusē. «Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams,» apgalvo pārāk bieži citētais franču rakstnieks Antuāns de Sent-Ekziperī. Diemžēl neviens cits neredzamo, prāta tirānijai nepakļauto cilvēka patības daļu nav mācējis raksturot tik lakoniski un vienkārši.
Ziemassvētki ir iespēja ikkatram no jauna izveidot vai nostiprināt savu tiltu starp redzamo un neredzamo, starp Dievu un pasauli. Apzināties tagadnes mirkli. Neprātot, bet vienkārši ļauties. Sniegam, vējam vai lietum tādā brīdī nebūs nekādas nozīmes.
