Februārī līdz ar nacionālo delegāciju atbraukšanu ziemas olimpiādes norises vietā Sočos Krievijā, sākusies īsta rosība, «Bauskas Dzīvei» vēsta brīvprātīgā iecavniece Katrina Mertsa.
Ciematā, kur mīt un strādā Katrina ar citiem brīvprātīgajiem, februāra sākumā ievākušies lielākā daļa sportistu un nacionālo olimpisko komiteju (NOK) pārstāvji. Tā kā mājvietā ar internetu joprojām ir problēmas, otro vēstījumu «Bauskas Dzīvei» Katrina sūtījusi, braucot vilcienā, no mobilā telefona.
Formas izceļas
«Atkarībā no darba posteņiem, sanācis satikt daudzus cilvēkus – visi ir tik dažādi! Katras delegācijas formas ir unikālas, ikvienam kaut kas savs. Prieks, ka pēc dažām dienām varu atšķirt, no kuras valsts katrs nāk,» gandarīta Katrina.
Taču vislielākais prieks bijis satikt Latvijas pārstāvjus. Pirmie latvieši ciematā ievācās jau agrāk, taču dažādu maiņu dēļ Katrinai viņus satikt sanāca tikai 2. februārī. «Tā kā mani darbabiedri jau sen zina, cik ļoti es vēlos satikt kādu no savas zemes, viņi arī pieskatīja, kad latvieši atbrauks. Vienreiz, izejot no mūsu «štāba», draugi mani pasauca – re, kur tavējie tikko aizgāja, skrien! Un es arī skrēju pakaļ oranži dzeltenajās uniformās tērptajiem sportistiem. Parunājos ar treneri un ārstu, viņiem arī bija prieks ieraudzīt kādu no Latvijas brīvprātīgo pulkā,» stāsta jauniete.
Sportisti sāka ievākties 3. februārī, 5. februārī tieši kalnu ciematā bija Latvijas komandas sagaidīšanas ceremonija. Katrinai tā bija brīvdiena, un viņa atbraukusi uz pasākumu. Tā laikā tika pacelts Latvijas karogs un skanēja himna. Latvieši saņēma dāvanas no Olimpisko spēļu sponsoriem, nofotografējās ar talismaniem un baudīja kalnu sauli.
Palīdz savējiem
Ceremonijā Katrina bija kopā ar citu brīvprātīgo no Latvijas – Ievu Galenieci, kas ir vienīgā latviski runājošā Latvijas NOK asistente. «Tieši tajā dienā es sapratu, ka latvieši ļoti labi izvēlējās savu uniformu, jo no skatītājiem dzirdēju, cik ļoti viņiem patīk latviešu cepures. Siltā dzelteni oranžā krāsa ir reti sastopama starp citu valstu uniformām, līdz ar to latviešus var viegli pamanīt,» secina jauniete. Turpmākajās dienās sanācis nedaudz aprunāties ar dažiem Latvijas pārstāvjiem – atsaucīgāki bijuši treneri, sportisti jau koncentrējas startiem.
Ļoti svarīga diena ciematā bija 7. februāris, kad bija jāpavada visi sportisti uz Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. «Nejaušības dēļ biju pašā sūtīšanas epicentrā, palīdzot dalīt «lunch box» jeb ēdienkārbas, lai delegācijām pa ceļam uz ceremoniju būtu, ko iekost,» stāsta Katrina, «cilvēku bija daudz, tāpēc jebkura palīdzība bija noderīga, un es biju tieši pie mājas, kurā dzīvo latvieši. Ieraugot, ka viņi gaida ārā un tūlīt jau kāps autobusā, aizskrēju un atgādināju, ka ir jāpaņem ēdiens. Viņi par to nezināja, jo garā autobusu rinda aizsedza skatu. Delegācija paņēma visu vajadzīgo un veiksmīgi nokļuva līdz stadionam, kā visi varēja redzēt televīzijā.»
Daļa no vēstures
Katrina pēc tautības ir krieviete, taču uzsver: «Es dzīvoju Latvijā, tāpēc vairāk jutīšu līdzi latviešiem spēļu gaitā. Tas būs pierādījums, ka arī mazas valstiņas var ko sasniegt, bet Krievijai vairākas medaļas jau tā būs nodrošinātas, tāpat kā citām lielvalstīm – ASV, Kanādai un Norvēģijai.»
Atklāšanas dienas noslēgumā brīvprātīgajiem ļāva agrāk aiziet no darba posteņiem, lai varētu kopīgi noskatīties ceremoniju mazajā birojā, kur tika uzstādīts projektors ar tiešraidi. «Kaut arī darba dēļ bijām dažu desmitu kilometru attālumā no norises vietas, arī mēs jutām notikuma mērogu,» iespaidus atklāj iecavniece, «lai gan bija daži neveiksmīgi sīkumi – daudziem nepatika, ka piektais olimpiskais gredzens neatvērās, un arī ezītis miglā šķita dīvains – kopējie iespaidi no ceremonijas bija ideāli. Beidzot sākām apzināties, ka arī mēs, parastie brīvprātīgie, jau esam vēsturē un rīkojam daļu no šīm spēlēm. Pēc divarpus nedēļām šeit es joprojām esmu priecīga, ka esmu atbraukusi, kaut arī pastāvīgi ir saspringts darbs.»
