Rundālietis Boriss Billers ir dzimis un pirmos desmit dzīves gadus pavadījis izsūtījumā Sibīrijā. Viņa mammu Idu Melāniju Saulīti, kad meitenei bija vien 12 gadu, ar ģimeni represēja.
«Tālāk latvieti vairs nebūtu, kur aizsūtīt,» tā rundālietis raksturo Sibīrijas ziemeļos, aiz polārā loka Taimiras pussalā esošo Ustjportas ciemu, kas piespiedu kārtā bija kļuvis par viņa ģimenes mājām vairāk nekā desmit gadu. Šo pagaidu mājvietu, kur neauga koki, vien krūmiņi un valdīja stindzinošs aukstums, Boriss sarunvalodā sauc par Ziemeļiem, bet tās iemītniekus par ziemeļniekiem.
Gaida kareivju žēlastību
«Guļu vagonā uz cietas otrā stāva lāvas. Neciešama sutoņa, sviedru smaka, drūmas un izmocītas sejas… Nespēks. Izmisīgi cenšos nedomāt un neskatīties uz to bēdu pārņemto sievieti, kurai pirms dažām dienām nomira nesen dzimušais bērniņš, bet acis tā vien slīd uz skumjā vīstoklīša pusi, kas nu jau vairākas dienas gaida kareivju žēlastību – atvērt vagona durvis… Kāda meitene iet nokārtoties vagona stūrī aiz palaga, kur grīdā iztaisīts caurums, bet puikas atkal glūn pa palaga šķirbām… Saņemu visus spēkus, lai nedomātu par slāpēm. Atceros skaisto pļavu aiz klēts tēva mājās un pēdējo tur plūkto pļavu puķu klēpi, kuru tā arī nepaguvu ielikt vāzē. Arī margrietiņām un rudzupuķēm vajadzēja padzerties… Atkal tik sausa mute. Mamma paslapina manas lūpas ar mūsmājas ūdeni, silts, bet cik labs…» Šīs Borisa mammas Idas spilgtās atmiņas par murgu, kas pārvērtās realitātē, mūžīgai piemiņai apkopotas grāmatā «Sibīrijas bērni».
Boriss atzīst, ka visas lielākās šausmas nācās piedzīvot mammai Idai un vecmammai Almai. Viņš lielu badu nav izjutis, strādāšanai arī bijis par jaunu. Notikumus vīrs atminas kopš četru gadu vecuma, taču dzirdējis arī daudz nostāstu.
Glābj zivju buljons
Boriss zina stāstīt, ka mamma dzīvojusi Latgalē, Abrenes apriņķa Kacēnu pagasta «Kungugrīvās», kad sētā parādījās trīs zaldāti ar šautenēm rokās. Lai sakravātu mantas, bija dota pusstunda. Nākamā pieturvieta bija stacija, kur atšķīra vīriešus no sievietēm un bērniem. Tā bija pēdējā reize, kad Borisa mamma, ielekusi savam papam Alfrēdam klēpī, apķērās viņam ap kaklu un, cenzdamās norīt kamolu rīklē, sajuta tēta silto, bet miklo vaigu. Kā noskaidrojās vēlāk, pēc astoņiem mēnešiem viņš nomiris ieslodzījumā.
Tālāko ceļu mamma turpināja ar vecmammu, kas pēc šķiršanās no vīra noslēdzās sevī un kļuva cieta kā krams. Kad viņas nonāca galamērķī, vecmammai katru dienu bija jāiet uz darbu uz aizsalušās Jeņisejas upes krastu, kur viņai kopā ar citām latviešu sievām bija jācērt ledus. Izcirstos klučus vilka uz atsevišķu noliktavu, kur ierīkoja saldētavu. Par to viņa nopelnīja mazu pelēkas maizes gabaliņu. Lai nebūtu jāmokās ar izsalkumu, Borisa mamma sameloja, ka ir vecāka, un drīz vien devās strādāt kopā ar mammu.
Ida 16 gadu vecumā iepazinās ar vācu zēnu Viktoru Rūdolfu Billeru, kurš uz turieni bija atvests ar citiem Ļeņingradā dzīvojošajiem vāciešiem. Svešumā viņi ieskatījās viens otrā, apprecējās, un 1947. gada 17. februārī pasaulē nāca Billeru pirmdzimtais Boriss. Viņš piedzima vien septiņus mēnešus vecs un svēra 1,3 kilogramus. Latviete, kas pieņēma dzemdības, nedeva cerības, ka Boriss izdzīvos. Mammai piena nebija. Vietējās krievu sievas ieteica vārīt zivju buljonu. «Tas man glāba dzīvību,» piebilst Boriss. Bērnu drēbīšu arī nebija, tāpēc zīdaiņa pirmais krekliņš tika darināts no vecāsmātes priekšauta. Mammai bija jāatgriežas darbā trešajā dienā pēc dzemdībām, tāpēc zēnu audzināja vecāmāte. Drīz vien ģimeni kuplināja māsas Ilga un Gaida.
Pēc «tētiņa» nāves
Boriss atceras stāstus, ka ciematā, kurā dzīvojusi viņa mamma, sākumā bija ierīkotas divas barakas. Pirmajā ziemā uznācis tāds sniegputenis, ka viena no dzīvojamajām platībām bija pilnīgi aprakta zem sniega. Kad to atbrīvoja no baltās ziemas segas, esot bijis jau par vēlu. Visi iemītnieki bija nosmakuši.
Pēc «tētiņa» jeb Staļina nāves, kā saka Boriss, 1953. gadā ģimenei bija ļauts pārvākties uz Krasnojar-sku, kas klimata dēļ bērniem bija daudz piemērotāka. Tur dzīvoja jau Borisa tēta tēvs un māsa. Billeru ģimene iegādājās necilu mājiņu, kurā apmetās uz pāris gadiem. Ziemeļnieki, mērojot ceļu uz mājām, vienmēr bija laipni gaidīti pie Billeriem, lai uzkrātu spēkus. «Ar ziemeļniekiem saprotamies labāk nekā ar radiem. Palīdzību tie neatteiks nekad,» piebilst Boriss.
Īpašumus neatguva
Saņēmuši pases, 1957. gadā viņi atgriezās Dzimtenē, bet Sibīrija uz mūžiem bija ieausta viņu dzīslās. Par mājvietu viņi izvēlējās Bausku, jo te bija apmetusies kāda radiniece. Boriss mācījās krievu skolā, kas tajā laikā atradās pie vecā tirgus. Tur viņu nekaunējās saukt par fašistu kā skolēni, tā skolotāji, atminas represētais. Savukārt, nākot mājās, latvieši apsaukāja par krievu. Pabeidzis septiņas klases, iestājās jūras skolā un nomācījās vien trīs mēnešus, jo skolas vadība atklāja: «Tālāk par piekrasti tu netiksi, jo tava māte ir Tēvijas nodevēja.» Zēns mājās pārradās raudādams. 13 gados sāka jau strādāt par virpotāju, tāpat kā viņa tēvs, un paralēli mācījās vakarskolā, kas atradās tagadējās Bauskas Valsts ģimnāzijas telpās. Boriss, kopš varēja sēsties pie mašīnas stūres, kļuva par šoferi un kaislīgu motobraucēju. Vēl šodien 68 gadu vecumā savam «Volkswagen Sharan» viņš iespiež gāzes pedāli grīdā tā, ka pārējiem viņu grūti noķert.
Pēc atgriešanās Latvijā ģimene bija aizbraukusi uz dzimtas mājām Abrenē. Tur dzīvoja kāds krievs, kurš guļbaļķu dzīvojamo ēku bija nojaucis un pats apmeties kūtī. Pašlaik Abrenes rajons atrodas Krievijā, īpašumus un 150 hektāru zemes ģimenei neizdevās atgūt. Viņi saņēma 3000 rubļu kompensāciju.
Boriss 31 gada vecumā, kā pats smej, būdams rūdīts vecpuisis, apprecēja Anitu. Ģimenē piedzima dvīņumāsas Jolanta un Inguna, kā arī dēls Voldemārs, kurš nosaukts vārdā, kas sākotnēji bijis iecerēts Borisam. Kopš 1986. gada, kad sievai piedāvāja darbu Rundāles bērnudārzā, viņi pārcēlās no Bauskas uz Pilsrundāli.
Kā ierasts, 25. martā viņš tiekas ar citiem Rundāles novadā dzīvojošajiem represētajiem, dodas nolikt ziedus pie piemiņas akmens. Boriss stāsta, ka Sibīrijas bēdu stāstu te netrūkst, bet ar katru gadu stāstnieku kļūst arvien mazāk. Gadu no gada viņi satiekas, lai vienkārši būtu kopā. Arī šodien Rundāles novada domes jaunajā zālē plkst. 14 paredzēts Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts sarīkojums.
