Bijušais baušķenieks Arnis Kaktiņš ar savu nosvērto un argumentēto vērtējumu nereti prot piešķirt lietišķi produktīvu virzienu diskusijām medijos, sevišķi par politiskām tēmām. Sociologa pieredze kliedē mītu, ka sabiedriskās domas aptaujas patiesībā falsificē, lai ietekmētu cilvēku viedokli kādā jautājumā. Pats pētījumu centra «SKDS» vadītājs uz jautājumiem atbild ļoti labā valodā, apdomājot precīzāko formulējumu un izskaidrojot tēmu vairākos veidos.
Kāpēc Latvijā cilvēkiem tik grūti pozitīvi sarunāties citam ar citu?
– Ne vienmēr tas, ko sadzirdam, ir tas, kas ticis teikts. Esmu ar to saskāries, par to lasījis un ar to strādājis. Iespējams, kaut ko pasaka vislaipnākajā un pareizākajā veidā, bet cilvēka psihe dažādu iemeslu dēļ to interpretē pilnīgi citādi. Bērnībā spēlējām «klusos telefonus» – cits citam čukstus padod frāzi, un beigās visi smejas, kas no sākotnējā teksta iznācis. Tas rāda, kādā veidā izkropļojas ziņa, kas iet cauri dažādiem kanāliem. Mūsu prāts saliek savus uzsvarus, maina lietas. Cilvēka uztvere ir nepilnīga.
Kā atrodat personas, kas vada aptaujas?
– Ir trīs galvenās metodes – tiešās intervijas, telefonaptaujas un viedokļu vākšana internetā. Pirmajā veidā aptaujātāji staigā pa nejauši izvēlētiem mājokļiem un intervē cilvēkus viņu dzīvesvietās. Interneta aptaujā respondenti parasti tiek ņemti no datubāzēm, ko veido pētījumu kompānijas. Tie ir cilvēki, kas iepriekš piekrituši vai pieteikušies piedalīties interneta aptaujās. Pētnieki zina cilvēku
e-pasta adreses, sociālo fonu, un tas ļauj automātiski atlasīt aptaujājamo loku pareizās proporcijās, uzrunājot zināmu skaitu vīriešu, sieviešu, jaunu, vecu utt. Telefonaptaujas Latvijā ierobežo daži specifiski aspekti. Ideālā gadījumā pētniekiem būtu datubāzes jeb telefongrāmatas, kur būtu visu iedzīvotāju numuri. Pirms 20 gadiem lielākajai daļai cilvēku bija fiksētās līnijas ar grāmatās apkopotiem numuriem. Tad varēja paņemt vienu lapu, apzvanīt visus tajā ierakstītos cilvēkus, un aptauja jau teju bija gatava.
Tagad nekādu jēgpilnu telefongrāmatu nav, mobilie numuri vispār nekur nav uzskaitīti, tāpēc telefonaptauju norise ir apgrūtināta. Pētnieki izmanto datubāzes, kaut arī nepilnīgas. Bieži zvanām uz nejauši izvēlētiem telefonu numuriem, ko ģenerē dators. Pa telefonu aptaujāt, piemēram, Bauskas iedzīvotājus, būtu gandrīz neiespējami, jo nav datubāzes ar pilsētas telefonu numuriem.
Tas nozīmē lielu laika patēriņu…
– Tas ir ķēpīgi, jo lielākā daļa ir tukši numuri. Mēs varam izmantot numuru grupas, ko dala valsts ie-stāde. Ir zināms, kādas numuru grupas ir kuriem operatoriem, kur pirmie četri cipari ir vienādi. Mēs mainām pēdējos četrus, un tad ir lielākas izredzes trāpīt uz īstiem abonentiem. Operatoriem ir 5 –
6 reizes vairāk numuru, nekā vajag, tāpēc jātrāpa grupā, kura ir dalīta klientiem. Būtu labi, ja cilvēki tam pieietu ar izpratni un neņemtu ļaunā, kļūstot aizdomīgi – kur viņi nozaguši manu numuru?! Ticiet man, tas nav ne nozagts, ne pārdots, bet pēc nejaušības principa ģenerēts.
Kuras aptaujas rezultāti ir labākie?
– Katrai ir savas īpatnības. No datu kvalitātes viedokļa tiešās intervijas dod labāko rezultātu. Taču tas ir atkarīgs no tēmu loka. Jautājumos par politiku tā var dabūt precīzāko bildi. Aptaujas būtība ir dabūt sabiedrības kopējo viedokli, aptaujājot mazāku grupu kā modeli. Lai to darītu, jāievēro daži principi, kas nav tik viegli izdarāms. Ideālā gadījumā jāīsteno nejauša izlase, proti, visiem cilvēkiem no noteiktas Latvijas iedzīvotāju grupas, piemēram, pilsoņiem, jābūt vienādām iespējām, ka viņiem tiks uzdots konkrētais jautājums. Ja princips par vienādu varbūtību saņemt šo jautājumu visiem nav ievērots, ir problemātiski rezultātu attiecināt uz visiem 1,8 miljoniem iedzīvotāju. Jo mazāk ievērots šis apstāklis, jo vairāk rezultāts raksturo tikai to dīvaino cilvēku kopu, kam jautājums uzdots.
Tiešās intervijas pamatojas uz apsvērumu, ka ikvienam cilvēkam ir jumts virs galvas, un ejot nejauši izvēlētos mājokļos, mēs varam sasniegt katru. Latvijā vēl joprojām ir tāda laba lieta kā adrešu reģistrs, no kura pēc nejaušības principa izvēlamies vietas, kur iet un uzdot jautājumus.
Interneta aptaujās ir telefonaptaujām līdzīgi ierobežojumi. Mums vēl ir ceturtdaļa iedzīvotāju, kam interneta nav, un šī grupa pēc sava raksturojuma neatbilst pārējiem, kam internets ir. Iedzīvotāji līdz 25 gadiem visi ir aktīvi interneta lietotāji, bet, vecumam palielinoties, šis īpatsvars sarūk. Arī vecāka gadagājuma interneta lietotāju ir gana daudz, lai viņus teorētiski aptaujātu, tomēr šie cilvēki nav tipiski Latvijas seniori – viņi atšķiras pēc turības, kognitīvajām spējām, ir augsti izglītoti utt. Tāpēc visiem nav vienāda varbūtība, ka viņus var iekļaut šādā aptaujā.
Vislabāk rezultātus var pārbaudīt, kad notiek vēlēšanas un referendumi, jo tad ir dažādi aptauju avoti, ar kuriem var salīdzināt. Pēc tām redzu, ka tiešās intervijas vislabāk rāda patieso ainu.
Sabiedrības viedokļa aptaujā par labākajiem Valsts prezidenta kandidātiem nosaukti Lembergs un Ušakovs. Runājot ar mūspuses cilvēkiem un žurnāla «Ir» aptaujā viņi knapi parādās. Kāpēc tā?
– Tā ir aptaujas reprezentativitāte – ko rāda aptaujas rezultāti, un tas izriet no respondentu kopuma. «Ir» aptaujā abonentus, kas ir ļoti specifisks cilvēku loks, nepavisam ne reprezentatīvs pret Latvijas sabiedrību. Tas ir liberālu, intelektuālu cilvēku kopums, vēl nāk klāt profesionāļi – žurnālisti un sabiedrisko attiecību darbinieki, kam vajag redzēt visu spektru. «Ir» par Lembergu vai Ušakovu diez vai var izlasīt kādu labu vārdu, un lasītāji reflektē šo viedokli.
Runājot par reģiona cilvēku viedokli, jājautā, cik daudz tur ir krievvalodīgo, kuru lokā Ušakovs ir populārs. Ja viņi brauc strādāt uz Rīgu, tad ir dusmīgi par sabiedriskā transporta cenām. Taču svarīgi, kā tiek jautāts un kas tiek mērīts. Ja nedod iespējamos kandidātus, starp kuriem var izvēlēties, cilvēki saka to, kas pirmais iešaujas prātā, un tas ir kandidāts, par kuru viņš tikko kaut ko lasījis vai dzirdējis. Ir liela atšķirība, vai cilvēkam ļauj brīvi izvēlēties atbildi. Ja iedod sarakstu ar cilvēkiem, starp kuriem jāizvēlas, izvēle ir citāda. Cita būtiska lieta ir laiks – sabiedrībā sākušās debates, parādās kandidāti. Spilgts piemērs ir Mārtiņš Bondars – viņš par nodomu kandidēt paziņoja februārī. Ja mēs rīkotu aptauju janvārī, viņu, visticamāk, neviens nebūtu nosaucis, jo viņš nebija parādījies publiskajā telpā. Salīdzinot datus svaigai aptaujai ar kādu, kas notika kaut vai pirms nedēļas, rezultāti var būt ļoti dažādi.
Kā būtu, ja «Ir» aptauju, kur jāliek punkti konkrētiem kandidātiem, dotu grupai, kas lasa krievvalodīgos medijus?
– Būtu ļoti lielas atšķirības, jo atšķiras informatīvās telpas. Mēs savā aptaujā izdalījām latviski un krieviski runājošo daļu – rezultāti par piemērotākajiem prezidenta kandidātiem bija faktiski pretēji.
Vai ar aptauju datiem var ietekmēt sabiedrisko domu?
– Nē. Aptauju datu nozīmi šādā ziņā ļoti pārspīlē, un to bieži dara politiķi. Viņi aptauju datus uztver ļoti personiski, tāpat kā katrs cilvēks, un viņiem liekas, ka sabiedrība mainīs savu viedokli atkarībā no tiem. Aptaujās cilvēki visbiežāk atzīst, ka viņi vispār neuzticas aptauju datiem, jo viņi uzskata, ka tas ir manipulēts un nopirkts. Taču, ja partiju reitingu datiem piemistu spēja ietekmēt vēlēšanu rezultātus, šī lieta Eiropas Savienībā tiktu regulēta, jo citādi «tumšie spēki» viegli veidotu sev izdevīgu varu. Tas ir izpētīts zinātniski un noskaidrots, ka sabiedrības viedokli partiju reitingi pirms vēlēšanām būtiski neiespaido. Turklāt izpēte rāda, ka ir neliela grupa, kam ir tieksme pieslieties uzvarētājiem, taču pretējā grupa, kas drīzāk izvēlas kādu mazāk atbalstītu grupu, ir tikpat liela. Nepiekrītu tēzei, ka nevajag balsot par mazāk populārām partijām, lai neizmestu balsi vējā. Pilnīgas muļķības – ja tur ir cilvēki, kam ir labas idejas un nodomi, palīdziet viņiem!
Vai varat izdarīt kādus secinājumus par sabiedrības viedokļa maiņu neatkarības laikā?
– Ir daudz zīmīgu indikatoru, kas rāda, kā sabiedrība laika gaitā mainās – desmit, 15 gados un ar lielu inerci. Ir redzams, ka samazinās baznīcas un reliģijas ietekme. Man šķiet, ka tas mazina morāles un ētisko normu vērtību nozīmi cilvēku dzīvē. Dīvaini, bet kopš iestāšanās Eiropas Savienībā esam kļuvuši neiecietīgāki pret citādo, piemēram, pret homoseksuāliem cilvēkiem. Lielākā agresija pret viņiem bija vērojama gados, kad notika praida gājieni. Mēģinot vairot toleranci, tika panākts pretējais efekts. Tagad negatīvais viedoklis atkal ir mazāks.
Pozitīva ir tendence, ka cilvēki aizvien vairāk tic sev. Krīzes posmā vairākumam likās, ka viņu dzīve vairāk atkarīga no ārējiem ap-stākļiem. Tagad cilvēki atkal atgriežas pie pārliecības, ka viņu panākumi atkarīgi no pašiem.
Arnis Kaktiņš
Dzimis baušķenieks, beidzis Bauskas 1. vidusskolu, tagad dzīvo Rīgā.
Kopš 1996. gada ir sabiedriskās domas pētījumu centra «SKDS» dibinātājs un vadītājs.
1999. gadā Rīgas Tehniskās universitātes Biznesa skolā ieguvis maģistra grādu uzņēmējdarbības vadīšanā.
Kopš 2000. gada ir ESOMAR («European Society for Opinion and Marketing Research») biedrs.
«SKDS» ir neatkarīga organizācija ar 34 pētniekiem, kas sagatavo uz praktiskās socioloģijas metodēm balstītus mārketinga un sociālpolitiskus pētījumus ar plašu metodoloģiju. Klienti ir valsts un pašvaldību iestādes, politiskās organizācijas, komercsabiedrības, ārvalstu pētnieciskās iestādes.
