Trešdien Bauskā, sēžot pie automašīnas stūres, mani izbrīnīja divu sieviešu pārgalvība uz ceļa. Abas bija jaunas – ap gadiem astoņpadsmit, turklāt viena no viņām stūma zīdaiņu ratiņus. Meitenes bija iecerējušas šķērsot Uzvaras ielu krustojumā ar Baznīcas ielu virzienā pa kalnu lejā. Tur nav nedz gājēju pārejas, nedz vienkāršas piekļuves krustojumam, jo drošības apsvērumu dēļ uzstādītas ceļu norobežojošas barjeras. Taču jaunietes to ignorēja. Drošības dēļ darbdienās pat automašīnām nav ļauts veikt tādu manevru, bet meitenes uzskata, ka likumi uz viņām neattiecas.
Visvairāk mani izbrīnīja viņu neuzmanība. Ar zīdaiņu ratiem gāja pa ielas braucamo daļu un nevienu reizi neatskatījās, vai ceļš ir brīvs no automašīnām. Viņas man aizšķērsoja ceļu, un es «uzpīpināju», izmisīgi cenzdamās atgriezt gājējas realitātē. Tas nekādu reakciju neizsauca. Vien tad, kad lēnām apbraucu meitenes, viņas dusmīgi pašķielēja un ieskatījās man acīs. Pēc tāda skatiena es sajutos nedaudz vainīga, ka esmu trāpījusies viņām ceļā.
Ikdienā ne tādi brīnumi vien novēroti. Piemēram, Iecavā, Skolas ielā, reiz divi zēni, katrs stāvēdams savā ielas pusē, spārdīja futbola bumbu. Viens no viņiem pēdējo sitienu raidīja pārāk vēlu, un bumba teju paskrēja zem automašīnas riteņiem. Zēns nedomājot lēca tai pakaļ. Labi, ka izdevās nobremzēt.
Eiropas Komisija apkopojusi datus par bojāgājušajiem cilvēkiem uz ceļiem. Latvija ieņem pirmo vietu starp visām Eiropas Savienības (ES) valstīm. Pērn satiksmes negadījumos te miruši 105 cilvēki uz miljonu iedzīvotāju, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz ES vidējo rādītāju. Man tas neraisa pārsteigumu. Turklāt gandrīz 40 procenti bojāgājušo ir gājēji. Septiņi procenti ir velosipēdisti, bet tikai seši procenti – motociklisti, ko sabiedrībā mēdz uzskatīt par vispārgalvīgākajiem ceļu satiksmes dalībniekiem.
