Ir sekmīgi pabeigta varas partiju kontrolēta saistoša izrāde jeb, kā modernāk vajadzētu sacīt, interesants šovs – prezidenta vēlēšanas.
Sākumā tās likās cerīgas, bet, kad sabiedrība pauda pārāk lielu atbalstu vienai personai, Zaļo un zemnieku savienība izvirzīja savu kandidātu, par kuru bija vienojušies Koalīcijas sadarbības padomē, un viss bija beidzies. Atlika vēl tikai obligātā procedūra – balsošana. Drīz, 8. jūlijā, pie darba stāsies jauns prezidents. Būsim godīgi un necentīsimies stāstīt, ka vara pieder tautai, kā tas rakstīts.
Daži Latvijas «eksperti» ir teikuši, ka jāsekmē lielo pilsētu attīstība, kas vairošot valsts izaugsmi, aizmirsdami senu patiesību – pilsēta bez laukiem izdzīvot nevar, bet lauki bez pilsētas gan var.
Anda Līce gadsimta sākumā rak-stīja («Mājas Viesis», 23.08.2002.): «Līdzšinējās Latvijas valdībām lauki ir bijuši kā cūkai liekais sivēns. Nosmērējies sivēns, kuram pietrūkst mātes pupa un kurš nemitīgi kviec, bet nost nebeidzas. Gan jau izbijušie un esošie politiķi atkal kā irbes tecēs uz laukiem un tur dziedās kā lakstīgalas. Par solījumiem viņi pirks vēlētāju balsis, šo zemi nemīlēdami un tās brūces sirdī nenesdami.» Nekas jau nav mainījies.
Lasot žurnālu «GEO», atklāju, cik pārsteidzoša ir cilvēku alkatība un bezatbildība. Tiek izcirsti Brazīlijas lietus meži. Pienākusi kārta arī Sibīrijas mežiem, tur Krievija iznomā zemi Ķīnai. Atbaidoša ir Ķīnas ziemeļu pelēkā zona, kuras piesārņojums atņem no cilvēka dzīves vairāk nekā piecus gadus. NASA pētnieki ziņo, ka viens no kādreiz lielākajiem šelfa ledājiem Larsena B ledājs Antarktīdā beigs eksistēt līdz 2020. gadam, bet Saūda Arābijā būvē «Kingdom Tower» – augstāko celtni pasaulē, kas sasniegs kilometru.
Cerēsim, bet cerība mirst pēdējā, ka Zeme, ko daudzi zinātnieki uzskata par dzīvu būtni, vēl negribēs nomazgāties un arī cilvēki beidzot sapratīs un mēģinās ar to sadzīvot.
