Aizkrauklē 2014. gada vasarā kādā tikšanās reizē ar klases audzinātāju Viju Svenču sarunās pieminējām bijušo Mēmeles pamatskolu*, kurā mana audzinātāja mācījusies. Tālākās sarunās atklājās, ka viņas klases audzinātāja bijusi mana radiniece Paula Zelča. Mums abām tas bija priecīgs pārsteigums. Skolotāja ar lielu aizrautību stāstīja par to tālo Mēmeles pamatskolā pavadīto mācību laiku, kādu atceras savu audzinātāju, kura viņai mācījusi vairākus priekšmetus – latviešu valodu, matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju un fizkultūru. Viņa skolēnus ieinteresējusi spēlēt volejbolu. Mana skolotāja vēlējās satikties ar savu klases audzinātāju – pēc 67 gadiem.
Pārbraukusi mājās, tūlīt šo priecīgo atklājumu telefonsarunā pavēstīju Paulai. Pēc maza klusuma brītiņa mana radiniece pārsteiguma pilnā balsī iesaucās: «Jā, atceros! Viņas bija divas māsiņas – Vija un Gunta Spēlmanes.» Paulai piedāvāju satikšanos Bauskā, kur viņa mīt, ar viņas audzēkni Viju Svenču. Sekoja smaga nopūta: «Ar tādu veselību es ciemiņus nevarēšu uzņemt.» Mūsu turpmākajās telefonsarunās centos Paulu iedrošināt tikties.
Pienāca rudens, mūsu Paula teica: «Jā!» Un 8. novembrī mana vedekliņa Iveta mūs abas ar manu skolotāju vizināja uz Bausku. Iebraucot pilsētā, apskatījām jauno Viļa Plūdoņa pieminekli. Tas arvien aicina uz saulaino tāli. Tālāk devāmies pie Paulas. Nezinu teikt, kā jutās mana skolotāja. Es biju ļoti uztraukusies. Paula jau bija iesoļojusi 92. dzīves gadā, veselība trausla, mana skolotāja – 81. dzīves gadā. Arī viņai ar veselību dziļas problēmas.
Iecerētā un ļoti gaidītā tikšanās notika. Sarunas, dalīšanās atmiņās, daudzie abpusējie jautājumi – kā lai to apraksta?! Mans satraukums bija nozudis. Redzēju, cik šādas tikšanās var būt uzmundrinošas, sirsnīgas, iepriecinošas un skaistas. Pajautāsim cits citam – vai tādu ir daudz?
Mums visām trim tik nozīmīgajā novembra pēcpusdienā sapratu, ka lielā mērā esmu laimīga, esmu bagāta, jo ar mani ir bez mātes mīlestības uzaugusi, sarežģītos kara ap-stākļus pārdzīvojusi, pārvarējusi dažādas grūtības, cīnoties par izglītības iegūšanu, skolotāja, savā laikā Mēmeles pamatskolas direktore, tātad lielas dzīves pieredzes bagāta Paula Zelča. Ar mani ir vienmēr saprotošā, iejūtīgā, ar izdomu bagātā, savā laikā ļoti darbīgā Aizkraukles (toreiz Stučkas) vakara vidusskolas 1. eksperimentālās klases audzinātāja – mana brīnišķīgā skolotāja Vija Svenča.
Ir patīkami redzēt, ka bērnības skolā starp skolotāju un skolnieci radusies sirsnīgā saite pēc daudziem gadu desmitiem ir atjaunojusies un viņu kontakti turpinās gan telefonsarunās, gan sarakstē.
Abām skolotājām par šo tikšanos ir liels saviļņojums. Vija Svenča saka: «Esmu lepna, ka man bijusi un vēl arvien ir tik zinoša, ar labestību, sirsnību un labu atmiņu bagāta skolotāja. Es ļoti vēlētos vēlreiz satikties Bauskā.»
*Mēmeles pamatskola, kura vairs nepastāv, reiz atradusies tagadējā Neretas novada Mazzalves pagasta Ērberģē.