Jaunlatviešu kustības aizsācējs Krišjānis Valdemārs, 19. gadsimta vidū studējot Tērbatas universitātē valsts un tautsaimniecības zinātnes, pie savām studenta istabas durvīm ar lepnumu piestiprināja vizītkarti «latvietis». Viņš pirmais no izglītotiem latviešiem atklāti atzina savu tautību, ieteica no tās nekaunēties un neatkrist.
Savulaik Rundāles pagastā par rakstveža palīgu strādājošais latvietis pat ļaunākajos sapņos nespēja pieļaut domu, ka pēc 150 gadiem kāds jauns, fantastiski skanīgu uzvārdu – Porziņģis – nesošs latviešu jauneklis publiskā intervijā latviešu valodu atzīs par praktiskajā dzīvē nepielietojamu un savai dzimtenei veltīs skarbu apzīmējumu «sūda (angliski – f******) Latvija».
Kad šī Ņujorkā filmētā intervija, izklejojusies pa virtuālās pasaules tīmekļiem, nonāca līdz Latvijai, vairumā sabiedrības tā radīja plašu sašutumu. Basketbola slavas saulītē snīpi apsildījusī zvaigzne saprata, ka intelekta trūkuma apliecināšana šoreiz bijusi nevietā. Sekoja steidzama atvainošanās latviski rakstošajos, bet ne angliskajos Amerikas sociālajos medijos. Bet neba mums tā vajadzīga. Porziņģis sev piekārto vizītkarti «sūda Latvija» varēs nēsāt gadiem ilgi.
Basketbolista slavas cildināšana šajās dienās sasniegusi pārlieku lielus apmērus. Uzskatu, ka iekļūšana izsoles sākuma galā vēl nav iemesls, lai puiša pagaidām nesasniegto varoņdarbu atspoguļošanai sabiedriskajos medijos tērētu prāvus nodokļu maksātāju līdzekļus.
Šis gadījums atklāj daudz satraucošāku tendenci. Jaunajā paaudzē trūkst savas valsts patriotu, tās Latvijas mīlētāju, kādu mums to atvēra jaunlatvieši, ar zobeniem izcīnīja latviešu strēlnieki, kuru mēs pirms ceturtdaļgadsimta atguvām dziesmotajā revolūcijā.
