Cienot zaļo dzīvesveidu un videi draudzīgu pārvietošanos, tomēr gribētos lielākajai daļai velosipēdistu, kas brauc pa pilsētas ielām, skaļi uzbļaut: «Nopērc taču zvaniņu!»
Tā ir visai neveikla situācija gan gājējiem, gan braucējiem, kad ej pa trotuāru un ne uzreiz saproti, kas un kurā malā klepo vai grabinās. Turklāt, kad pamani aiz sevis klusi slīdošo riteņbraucēju, saņem pārmetumu pilnus skatienus: «Nu kā tu tā – aizņēmi visu trotuāru un mani vēl nelaid garām!» Nepatīkami gan gājējam, gan braucējam.
Viss būtu ļoti vienkārši, ja velosipēdam būtu uzrīkots zvaniņš, kaut vai taurīte, lai brīdinātu priekšā ejošos. Nezinu, vai braucēji iegādājušies jaunus vai lietotus braucamrīkus, bet nereti pa trotuāriem brauc ar tādiem velosipēdiem, kuru pirkšanai vidējās Latvijas strādnieka algas būtu par maz. Toties par diviem eiro nopirkt zvaniņu un uzlikt – par grūtu vai par dārgu?
Ir arī stāsta otra puse – gājēji bieži vien nelaiž garām velosipēdistus, pat ja retais zvaniņš skan. Ir «nesatricināmās personas», kas iet tieši pa trotuāra vidu un garām nevar tikt pat gājējs, kur nu vēl velosipēdists. Citiem lūgums – pārvietojieties pa trotuāra vienu pusi, ja ejat vieni paši. Vieglāk jums un arī braucējiem.
Nepatīkamā situācijā kā velosipēdists nesen nokļuvu uz Uzvaras ielas trotuāra brauktuves, kas paredzēta velosipēdistiem. Trīs pretimnācējas ne tikai gāja pa velosipēdistu joslu, bet arī negrasījās to pamest, pamanījušas, ka riteņnieks brauc pretim. Respektēsim velosipēdistiem ierīkoto joslu, būsim abpusēji pieklājīgi un ievērosim katram atvēlēto pārvietošanās ceļu!
