Dalos ar citiem atgadījumos, ko esmu piedzīvojusi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos un Līgo vakarā.
Neīstā biļete
Deju lieluzvedumu «Daugavas» stadionā gaidīju jau nedēļām ilgi. Biļete man bija uzdāvināta. Kā jau lauciniece, Rīgā ierados laikus un pie stadiona ieejas vārtiem biju stundu pirms koncerta. Vilku ārā printerī izdrukāto biļeti un sniedzu kontrolierim. Skenēšana uzrādīja, ka biļete nav īsta. Vēl vairāk – gudrais aparātiņš «pateica», ka ar oriģinālbiļeti cits apmeklētājs iegājis stadionā pirms brīža. Šoks un skumjas. Labi, ka braucu uz Rīgu no Bauskas, ne no Daugavpils.
Pēc apdomas mirkļa zvanīju dāvinātājai, viņa saprata situāciju – biļešu gādātāja no divām nopirktajām izdrukājusi vienu un to pašu divreiz, nevis katram savu. Tika sazvanīta vaininiece, kura apņēmās no Mārupes traukties šurp un biļeti man atvest. Jārēķinās ar laiku, jo pie stadiona piebraukt nebija iespējams.
Gaidīju. Šīs daudzās minūtes bija jauku vērojumu piepildītas. No autobusiem ārā kāpa un garām plūda dejotāji. Kāda tērpu krāsainība un daudzveidība! Cieši rociņās saķērušies, pa trotuāru virtenītē iet mazmazītiņie dancotāji. Pieskrien lielāka vecuma meitenes un mazajiem sniedz draudzīgus sveicienus. Visiem pamādams, pa stadiona vārtiem ieiet Renārs Kaupers. Ar «Audi», pati stūrēdama, piebrauc kultūras ministre Dace Melbārde. Dejotāju rindas turpina plūst uz ieejas vārtiem, pulkstenis jau 10.45, koncerts sākas plkst. 11.
Atskan tālruņa zvans, biļešu gādātāja ar īsto izdruku ir klāt. Pamājam viena otrai, un es divas minūtes pirms sākuma jau sēžu savā vietā. No šaurās bezizejas allaž ir izeja.
Pīrādziņi likuma sargiem
Līgo dienā un vakarā laikapstākļi nebija īpaši jauki. Lai pie ugunskura varētu sagaidīt rītu, sākums svinēšanai bija jāpabīda pēc iespējas tālāk uz vakarpusi. Ciemojoties abas ar draudzeni sapinām skaistus vainadziņus, izrotājāmies un izlēmām pievakarē aizlaist uz Lietuvas pusi, pavērot, kā kaimiņtauta svin saulgriežus. Piestājām Žeimē pie ezera, kur iekārtota skaista atpūtas vieta ar nojumēm. Patukšojām līdzi paņemto mielasta groziņu, devāmies Pakrojas rajonā tālāk.
Pēkšņi ceļmalā ieraudzījām norādi uz Lietuvas dižkunigaiša Vītauta Dižā pieminekli. Lauku nomalē?! Pagriezām turp, un uzradās policijas auto. Lietuviešu policisti mūs apturēja. Draudzene nez kāpēc satraucās un vadītāja apliecības vietā likuma sargam pasniedza bibliotēkas lasītājas karti. «Jūs no Latvijas? Mums tomēr jāpārbauda jūsu izelpa, jo esam reidā kopā ar žurnālistu no Pakrojas avīzes. Aļģis Padors mūsu mašīnā sēž,» tā kā atvainodamies sacīja policists. Es uzreiz izmetos no automobiļa un devos apsveicināties ar A. Padoru, jo viņu zināju no agrākiem gadiem. Bija priecīga saredzēšanās. Likuma sargus un žurnālistu cienājām ar latviešu pīrāgiem un zemenēm.
Starptautiski un nacionālpatriotiski
Neesmu gan pārliecināta, vai lietuvieši īsti saprata mūsu ceļošanas nolūku svētku vakarā, bet draudzīgi aizveda līdz piemineklim, noskaidroja un mums izstāstīja tā tapšanas vēsturi. Bardišķu ciemā zemnieki 1930. gadā savākuši naudu un uzcēluši pieminekli Vītautam Dižajam, nacionālpatriotisku jūtu vadīti. Policisti mums arī sīki paskaidroja, kuros miestos un pilsētiņās ir svētku balles, kur Linkavā un Žeimē deg ugunskuri un spēlē lauku kapela. Gan jāņugunis redzējām, gan lauku kapelu dzirdējām.
Mājās atgriezāmies ap desmitiem vakarā. Vīrieši ugunskuru nebija iedeguši, jo lietus līstot. Mums tas izdevās ar vienu sērkociņu. Izpildījām visus rituālus – gan Lielo Jāni pabarojām ar sieru, tā gabaliņu iemetot ugunī, gan padzirdījām ar alu, to ielejot liesmās, gan sadedzinājām iepriekšējā gada vainagus un zāļu tējas. Tad mums piebiedrojās Rīgas un Londonas jauniešu pulciņš, svētki turpinājās.
