55 gadu jubileju svin vecsaulietis Māris Lāsons.
Vidzemnieks Māris Lāsons Bauskas novada Vecsaules pagastā dzīvo jau vairāk nekā 30 gadu. Turp pārcēlies uzreiz pēc kāzām ar sieviņu Viju.
Dzīvo pils bēniņos
Cēsīs dzimušais Māris Vidzemē pavadījis pirmos deviņus dzīves gadus. Vecāku Laimoņa un Anitas ģimenē bijis vidējais bērns, audzis starp māsām – Sarmīti un Dainu. Atminoties bērnību, jubilārs tagad pasmejas – gājis jautri: «Citreiz es ar lellēm rotaļājos, bet māsas ar mašīnām braukājās un kariņu spēlēja. Mums kopā bija interesanti.» Trijotne sapratusies labi, lielākā bļaušana bijusi cīņā par slēpēm. Pāris tikai viens, slēpot gribētāji – trīs.
Māris mācījies Drabešos. Bauskas pusē nokļuvis deviņu gadu vecumā, gājis Viesturu pagasta Pār-upes pamatskolā, paspējis skolas solā sēdēt arī tad, kad mācības notikušas Rundāles pilī.
Neizmirstama Mārim palikusi Me-žotnes pils, kur dzīvojis bēniņos – kā kungs pats savā pilī. Pēc pamatskolas aizmucis atkal uz Vidzemi. Gribējis mācīties tehnikumā, bet neesot izturējis iestājpārbaudījumus. Tolaik prestižajā Jāņmuižas skolā izmācījies par automobiļu un traktoru remontatslēdznieku, dabūjis darbu, bet nostrādājis tikai gadu, jo iesaukts armijā. Dienējis Murmanskas apgabalā, kur cēlis lidlaukus. Pēc divu gadu prombūtnes atgriezies dzimtenē. Māris kā lielu piedzīvojumu atceras mājupceļu: «Tie, kas dienēja, saprot, ko nozīmē atgriezties dzimtenē. Protams, tie ir svētki, un, kā jau svētkos, mums gāja varen jautri.»
Māris strādājis autotransporta uzņēmumā jeb ATU par šoferi, pēc tam dažādu tehniku vadījis Vecsaules kopsaimniecībā. Kolhozam jūkot un brūkot, Māris bijis pagasta šoferis, pēcāk strādājis zemnieku saimniecībā «Leriķi». Bijis arī operators gāzes uzpildes stacijā.
«Ja patīk, tad jāņem!»
Vienā no darba talkām Māris iepazinies ar Viju, kā izrādījies, – topošo sievu. Apprecējušies pirms 33 gadiem un pārcēlušies uz dzīvi Vecsaulē, kur mitinās vēl šodien. Vija strādājusi ēdnīcā, bet Māris braucis pēc pusdienām. Vija grasījusies nest lielu trauku kaudzi, kad palīgā piesteidzies Māris un brašā balsī iesaucies: «Es aiznesīšu!»
Kopš pirmās tikšanās reizes abi ir nešķirami. Apprecējušies tikai pusotru mēnesi pēc iepazīšanās. «Ko tur daudz domāt – ja patīk, tad jāņem ciet!» smaidot noteic Māris. Vija piekrīt: «Galvenais laulībā ir spēja samierināties un pacietība.» Gaviļnieks jokojot iestarpina: «Svarīgi ir arī ik pa laikam otra sacīto laist gar ausīm.» Pāris dzīvo laimīgi, lai arī piedzīvoti grūti brīži. «Es cietu negadījumā. Ilgu laiku biju uz gultas, tad pārvietojos ar kruķiem. Mārim cilvēki teica – kam tev tādu «piekabi» vajag, bet, par spīti visam, viņš no manis neatkāpās ne soli,» vīru slavē Vija.
Visu dara kopā
Pāra mīļākā nodarbe ir sēņošana. Mežā abi ejot kā tanki. Kaislīgie sēņotāji ir izbrīnīti par Ķeguma mežiem: «Tur ceļmalās stāv mašīna aiz mašīnas. Visa Rīga tur sēņo. Meži izmīdīti kā futbola stadions.» Paši labprātāk dodas sēņot Vecumnieku novada Bārbeles mežos, tiesa, tie arī esot krietni izzāģēti. Pērn sēnes likuši burkās – sanācis ap simt 0,7 litru tilpuma trauku. «Tā ir lieliska dāvana ciemiņiem,» apgalvo Māris.
Abi ir nešķirami, visu dara kopā. Iekopuši skaistu dārzu, kurā ir ogu krūmi, siltumnīcā gatavojas tomāti, dobēs aug dārzeņi. Bērnu Mārim un Vijai nav. Abi rūpējas par zivtiņām akvārijā, suni un kaķi, bet visvairāk – viens par otru. Patlaban abi pārvietojas ar kruķiem dažu veselības sarežģījumu dēļ, bet tas neesot uz ilgu laiku. Atveseļošanās notiek raiti, un, par spīti visam, tiek paveikti mājas un dārza darbi.
Laimīgi precējušies, abi ļaujas dzīves plūsmai. «Apkārtējais jāuztver viegli, bez liekām raizēm,» uzskata jubilārs. Viņu pirmā apsveikusi māsa ar telefona īsziņu jau pulksten pusčetros no rīta. Jubileja tiks svinēta draugu lokā, to Mārim un Vijai netrūkstot. «Apkārt mums ir jauki cilvēki, kuri allaž neatteiks palīdzību. Esam viņiem pateicīgi,» saka Vija.
Māris ir darba meklējumos un, šķiet, drīz atsāks darba gaitas. «Kāds «tolks» sēdēt un neko nedarīt? Vismaz jāmēģina,» cerīgi nosaka jubilārs.
