70 gadu jubileju svin Dzintra Artemjeva no Vecumniekiem.
Jaunībā Dzintra Artemjeva sākusi strādāt Vecumnieku sovhozā par lauku strādnieci, darbs paticis un padevies. Bieži nācies aizvietot brigadieri, pārvaldnieku, fermas strādniekus, arī zāles un miltu kaltes darbiniekus.
Pēc atteikuma neatkāpjas
«Sovhozā bija grūti strādāt, bet darbs bija foršs. Man bija jautri kolēģi, visi čupojāmies. Par tiem laikiem man nav sliktu atmiņu,» atceras jubilāre. Arodbiedrības valdē Dzintras pienākums bijis apskatīt novadnieku piemājas dārzus. Tā varēja iepazīties ar daudziem cilvēkiem.
Par vienu no saviem lielākajiem talantiem Dzintra uzskata vezumu kraušanu: «Protu visādus – zirga vezumu, uz traktora, mašīnā. Esmu visādiem sēdējusi virsū, bet ne reizi neesmu nokritusi. Laikam man ir sargeņģelis!»
Jubilāre bieži savas nodaļas darbiniekiem rīkojusi ekskursijas. Kad atnācis jauns direktors, kurš autobusu izklaidēm liedzis, Dzintra noklausījusies atteikumu, bet nākamajā dienā ieradusies atkal ar to pašu lūgumu – piešķirt transportu ekskursijai. Atbilde vēlreiz bijusi noliedzoša. Taču jubilāre nav padevusies, vaicājusi, kad satikusi priekšnieku uz ielas, turpinājusi iet pie viņa, līdz beidzot saņēmusi pozitīvu atbildi, vien autobuss nav bijis braucams… Tomēr prasmīgais kolēģis Zigis savedis autobusu kārtībā, un visi varējuši doties izklaidēs.
Nekādas atpūtas
«Daudziem cilvēkiem šķiet, ka pensijā uzreiz sāksies brīvā laika pārpilnība. Tā nav!» atzīst Dzintra, kura kopā ar draudzeni Ēriku darbojas pensionāru biedrības valdē. Padarīts daudz – lai satuvinātu pensionārus, organizētas ekskursijas, saieti un balles. Kad tas apnicis, kopā ar jaunu kompanjoni nodibinājušas deju kolektīvu. Pēc laika izdomāja, ka vajag arī kori.
«Toreiz sākām astoņi, bet tagad «Atvasarā» esam vairāk nekā 20 dziedātāji. Mūsu pirmais vadītājs bija skolotājs Balodis. Viņš bija ļoti stingrs, tomēr veiksmīgi ielika mums dziedāšanas pamatus un «dresēja» gluži kā skolā. Pati neesmu dziedātāja, bet diriģents teica – tu kaut vai stāvi un plāti muti, bet no kora projām neiesi!» atminas jubilāre.
Koris nesen uzņēmis viesus no Norvēģijas. Aizveduši apskatīt Rundāles pili, pēc tam mielojušies pie pašu klātā galda. Koncerts bijis skaists – latvieši iemācījušies dziesmas norvēģiski, savukārt norvēģi latviski dziedājuši «Pūt, vējiņi!». Tagad norvēģi aicina ciemos, bet Dzintra šaubās, vai aizbrauks, jo dažiem nav laika, citiem – finanšu.
Trīs stūrīši
Ja kādam vajag palīdzēt, pensionāri rīko talkas – kopīgi norok un nokopj dārzus, grābj lapas. Dzintra palīdz savai kaimiņienei – iekur krāsni, atnes maltīti.
Nu jau 20 gadus gaviļniece uztur daiļdārzu. Tajā ir ziedu, augļu un meža stūrītis. Sākotnēji bija iecerējusi audzēt ceriņus, bet dzimšanas dienā kā dāvanu saņēmusi egli ‘Conica’. Dāvātājs ieteicis: «Stādi te – nebūs par karstu, un sausumu labi panesīs.» Ar to arī viss sācies. Četrus gadus audzējusi dālijas, daiļdārzā ziedējušas 112 šķirnes. Vēlāk rūpējusies par 90 rožu šķirnēm, kuras gan aukstākās ziemās izsala. Dzintras draugi un ģimene svētkos mēdz dāvināt dažādus stādus un ziedus. «Kad noskaišos, tad apgriežu košumkrūmus dažādās formās,» smej dārzkope.
Laimīga par katru dienu
Liels palīgs darbos bijis vīrs, ar kuru laulībā nodzīvoti teju 40 gadi, līdz slimības dēļ viņš aizgājis mūžībā. «Ar vīru mums bija ļoti labas attiecības. Es novēlu, lai visiem tādas būtu. Mēs ļoti reti sarājāmies, bija tikai mazi «kašķīši». Es vienmēr pateicu savu taisnību un ātri pārlēcu uz citu tēmu, lai par iepriekšējo vairs nav, ko teikt,» smejas Dzintra. Izaudzinājuši meitu Daci, kura tagad auklē Dzintras mazbērniņu.
«Reizēm man nav laika sev dzīvot, jo daudz kur jādodas un jādarbojas. Ar dzīvi esmu apmierināta, paldies par sauli, par putniņiem. Ir skaisti. Esmu piedzīvojusi gadsimtu miju, dažādas varas. Tāpēc laikam man tikai pie galda sēdēt ir par grūtu. Kā tad tu dzīvosi kā īgņa – esmu priecīga par katru nodzīvoto dienu,» smaidot teic Dzintra Artemjeva.
