Šogad aprit tieši gadsimts kopš laika, kad Bauskai un apkārtējiem pagastiem pāri vēlās Pirmā pasaules kara posts un iznīcība. Nemieri bija sākušies jau pirms gada, bet 1915. gada vasarā tiešā karadarbība sasniedza mūspusi. Karu nebija pieredzējuši pat vecākie Bauskas apkaimes iedzīvotāji, jo iepriekšējās lielvalstu sadursmes te notika vēl pirms simts gadiem – Napoleona karu laikā.
Kauja par Bausku
Tūkstošiem Latvijas vīriešu tika ierauti kara dzirnās jau pirmajās Vācijas un Krievijas militārā konflikta dienās, jo bija iesaukti armijā un nosūtīti karot. Daudzi krita kaujās, tika ievainoti vai saņemti gūstā, pirms karadarbība atnāca līdz Latvijas teritorijai. 1915. gada maija sākumā vāciešiem izdevās ieņemt Liepāju un nostiprināties nelielā Kurzemes daļā, bet tā paša gada jūlijā Vācijas karaspēks pārgāja uzbrukumā, pamazām iekarojot visu Kurzemi un Zemgali. Krievijas karaspēks bija izveidojis aizsardzības pozīcijas Lielupes un Mēmeles labajā krastā, lai noturētos uz šo upju līnijas.
Vāciešu pirmais mēģinājums ieņemt stratēģiski svarīgo Bausku 29. jūlijā bija neveiksmīgs. Abu karojošo pušu rīcībā bija kājnieku un kavalērijas vienības, kā arī artilērija. Nākamais Bauskas ieņemšanas mēģinājums notika 31. jūlija naktī, kad vācu armijai ar kauju izdevās veiksmīgi pārcelties pār Lielupi pie Ziedoņiem un Jumpravmuižas, apejot pilsētas aizstāvju pozīcijas. Kauja par Bausku nebija gara, bet sīva, vācu armija te zaudēja 92 kritušos un 202 ievainotos. Krievu zaudējumi bija daudzkārt lielāki, par to liecina kolektīvais 310 kareivju apbedījums Bauskas pievārtē, Rīgas šosejas malā. 920 cara armijas zaldāti padevās gūstā vienam pašam vācu 35. rezerves pulkam, bet, tā kā te cīnījās arī citas Vācijas karaspēka vienības, kopējais gūstekņu skaits bija ievērojami lielāks. Krievijas dokumentos Bauskas pazaudēšana datēta ar 18. jūliju, bet vācu lietvedībā pilsētas ieņemšana fiksēta 31. jūlijā. Tas tāpēc, ka puses izmantoja atšķirīgus kalendārus. Līdz ar varas maiņu baušķeniekiem nācās pāriet uz to kalendāru, kādu lietojam mūsdienās.
Piespiedu evakuācija
Cīņu laikā pilsēta daudz necieta, artilērijas apšaudēs bija aizdegušās dažas ēkas, arī Lejas dzirnavas, Sv. Georgija pareizticīgo baznīcai bija sašauts jumts. Par mierīgo iedzīvotāju upuriem ziņu nav, iespējams, tādu nemaz nebija. Pēc pašu vāciešu sniegtās informācijas, no pirmskara aptuveni 8000 iedzīvotājiem pilsētā bija palikusi tikai desmitā daļa. Iespējams, tas ir pamatīgs pārspīlējums, taču Krievijas varas iestādes bija rīkojusas vairākas piespiedu evakuācijas. 30. aprīlī krievu armijas virspavēlnieks izdeva pavēli 24 stundu laikā evakuēt visus Kurzemes guberņas ebrejus, bet laikā, kad vācu karaspēks tuvojās Bauskai, karavīri ar varu bēgļu gaitās dzina atlikušos iedzīvotājus. Brīvprātīgi vai piespiedu kārtā bēgļu gaitās devās aptuveni puse apkārtējo pagastu iedzīvotāju, kurus sagaidīja neapskaužams liktenis Krievijas plašumos – ne visiem izdevās pārnākt mājās.
Pēc kaujām kritušo apbedīšanu organizēja vācieši, izmantojot krievu karagūstekņu darbaspēku. Abu armiju kritušos apglabāja ar pienācīgu godu, tiem tika izveidotas īpašas kareivju kapsētas un uzstādītas pamatīgas piemiņas zīmes. Tā nu sanācis, ka mūsdienas sagaidījušas tikai krievu kareivjiem veltītās piemiņas zīmes – dzelzsbetona pareizticīgo krusti ar uzrakstiem vācu valodā gan Rīgas šosejas malā, gan Mežotnes pils parkā. Uzraksti uz tiem apliecina vāciešu toleranci, jo pieminēti gan «šeit dusoši drosmīgi krievi», gan tas, ka viņi atdevuši dzīvību par Tēvzemi. Toties vācu kareivju kapu pieminekļi padomju okupācijas periodā ir mērķtiecīgi iznīcināti gan ar toreizējās varas rīkojumiem, gan vienkārši pieverot acis uz vandaļu rīcību.
Formē strēlnieku bataljonus
Nākamajā dienā pēc Bauskas ieņemšanas tika izšķirts arī Kurzemes guberņas galvaspilsētas liktenis. Vācu karaspēks uz Jelgavu devās pa abām Lielupes pusēm, un pilsēta viegli nonāca vācu rokās. 1. augustā Krievijas armijas Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks, redzot sava karaspēka nespēju noturēt aizsardzības pozīcijas un ķeroties pie pēdējā salmiņa, izdeva pavēli par pirmo latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu. Gandrīz vienlaikus tika publicēts Krievijas Valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša parakstīts patriotiskais uzsaukums «Pulcējaties zem latviešu karogiem!». Īpaši izveidota Organizācijas komiteja reģistrēja brīvprātīgos. Tā pirms 100 gadiem tika izveidotas pirmās latviešu militārās vienības Krievijas armijā.
Brīvprātīgo pieņemšanas punkti bija ierīkoti Latvijas neokupētajā daļā un lielākajos latviešu bēgļu centros. Pieteikties varēja vīrieši vecumā no
17 līdz 35 gadiem. Krievijā pirms tam nebija atsevišķu tautu karavīru vienību, latviešu strēlnieku bataljoni bija pirmās nacionālās vienības, ko komandēja latviešu virsnieki. Tajos bija atļauts lietot latviešu valodu, nēsāt īpašu krūšu nozīmi, kā arī lietot vienību karogus ar uzrakstiem krievu un latviešu valodā.
Mūsējais – trešais
Rīgā 12. augustā pieteicās pirmie
73 brīvprātīgie, viņu vidū bija vairāki mūspuses vīri: Andrejs Vanags no Jaunsaules pagasta, Jēkabs Jānis Dzērve un Kārlis Lipsts no Mežotnes pagasta un Teodors Johans Pavlovs no Bauskas, kurš reģistrēts ar trešo numuru, tātad – trešais brīvprātīgais latviešu strēlnieks. Nākamajā dienā par brīvprātīgo cīnītāju kļuva Vilis Alberts Bērzmārtiņš no Skaistkalnes pagasta, Jānis Bīriņš no Mežotnes pagasta, Ansis Teodors Rihards Balodis un Jānis Ruķers no Īslīces pagasta, kā arī Jānis Ceijers no Rundāles pagasta.
Visi tika ieskaitīti 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā. Līdz gada beigām strēlnieku bataljonos pieteicās 6292 vīri, viņu vidū Bauskas apriņķa iedzīvotāji mērojami simtos. Pusgadu vēlāk tika saformēts 7. strēlnieku bataljons, kam piešķīra Bauskas vārdu.
