Izglītības ministre, kaut vēl nav piemirsies apšaubāmais lēmums par Dziesmu svētku gājiena atcelšanu, drosmīgi izspērusi jaunu strīdus ziņu par ieceri liegt valsts finansējumu vidusskolu klasēm, kur jauniešu skaits nesasniedz 12. Ja normatīvu akceptēs valdība, ar nākamo gadu šādas mācību grupas vai nu tiks izformētas, izglītības iestādei kļūstot par pamatskolu, vai arī pilnībā tiks finansētas no pašvaldības budžeta, ja tā nolems deputāti.
Mārīte Seile nav pašlabumā iesīkstējušas postpadomju pedagogu kompānijas biedre, viņai ir aizraujoši saprātīgā «Iespējamās misijas» aizmugure, un pamatojumā par lielāku vidusskolas klašu izdevīgumu skan atsauce uz sabiedrību, proti, vai mēs esam gatavi uzturēt dārgu, bet sliktu vidējās izglītības ilūziju, ja var iegūt daudzkārt labāku rezultātu, koncentrējot pedagogu un materiāli tehniskos resursus skolās, kur mācītos bērni no plašākas apkaimes nekā patlaban.
Tiesa, mēs te Latvijā ar mazajām lauku skolām ap stūri no idilliski zaļas viensētas esam izlutināti. Piemēram, Anglijā bērni gadsimtiem mācījušies internātskolās tālu no mājām, nācijai līdz ar apskaužami demokrātisku atvērtību saglabājot vietu globālās ekonomikas līderu pirmajā desmitniekā.
Iespējams, ka atkal jau saspringtā budžeta un demogrāfijas «bedres» apstākļos šis ir pagaidu risinājums, tomēr gribētos, lai gan ministrijā, gan pašvaldībās, lemjot par vai pret vidusskolas nākotni, galvenais kritērijs būtu jauniešu un viņu ģimeņu, nevis dažu pirmspensijas skolotāju, ambicioza direktora vai uzpūtīgu deputātu intereses, gaidot nākamās vēlēšanas.
Prātā nāk divi piemēri no mūsu novadiem – potenciāli iznīkstoša lauku vidusskola, no kuras nāk vienīgā mūspuses ķīmijas zinātņu doktore, un pamatskola vecā muižā ārpus novada centra, kuras beidzēji pēcāk absolvē vadošās Rīgas ģimnāzijas. Nu, varbūt izņēmumi tikai apstiprina likumsakarības…
