Ikreiz, izdzirdot par seksuāli izmantotu bērnu, gribas vaicāt – kāds ir cilvēks, kurš spējīgs uz tādu rīcību, kas notiek viņa galvā? Lai arī dažās rindkopās nav iespējams izprast cita cilvēka domas un rīcības motivāciju, kopā ar ārstu psihoterapeitu, psihiatru Artūru Utinānu ieskicējam pedofila portretu.
Nestabila personība
Nevienam cilvēkam sejā nav rakstīts, ka viņš seksuāli iekāro mazas meitenītes vai puisīšus, tādēļ ir svarīgi bērniem mācīt pazīt situācijas, kurās pedofili ir sevi atklājuši. Artūrs Utināns stāsta, ka pedofilu primāri var raksturot vairākās kategorijās – pēc personības raksturojuma, pēc seksuālās izvēles kategorijām un pēc attiecību veidošanas tipa.
No personības aspekta raugoties, mēdz būt dažādi neiropsihiatrisko vai personības traucējumu diagnozes, ko no psihoterapijas viedokļa ir nepieciešams ārstēt. Tās ir – emocionāli nestabila personība, robežlīmeņu personība, šizoīda personība, kas ir patoloģiski intraverta un paranoīda personība, kas ir pataloģiski aizdomīga. Mēdz būt personas ar dažādiem attīstības deficītiem, piemēram, autismu un daudz analizēto Aspergera sindromu, kas ir intravertas personības bez empātijas attīstības iespējām, kam piemīt grūtības izveidot attiecības ar pretējo dzimumu.
Pedofili var būt dažādu atkarību pacienti, proti, šizoīdā persona, kas ir atkarīga no interneta, azartspēlēm, ar grūtībām izveido attiecības ar pretējo dzimumu un kvalitatīvas attiecības vispār, līdz ar to viņi sāk veidot nosacītas attiecības ar bērniem, izvēloties vieglākās pretestības ceļu.
Pedofili var būt cilvēki ar pazeminātu intelektu, piemēram, ar oligofrēniju, kam vērojama galvas smadzeņu un dažreiz visa organisma attīstības atpalicība. Tā var būt gan iedzimta, gan radusies agrīnā bērnībā, tādēļ cilvēks nespēj izveidot attiecības ar pieaugušu partneri. Šādos gadījumos viņi biežāk izmanto savus bērnus – var izveidoties tā saucamā incestofīlija.
Ne visi intravertie
Šeit minēti vairāki biežāk sastopamie pedofili pēc personības raksturojuma, taču jāuzsver, ka ne visi intravertie cilvēki automātiski uzskatāmi par tādiem, kas seksuāli izmanto bērnus. Visbiežāk dzimumnoziedzniekiem ir dažādas domāšanas kļūdas, piemēram, «tas, ko mēs ar bērnu darījām, viņam pašam bija patīkami», «tas taču ir tikai sekss, viņa pati to vēlējās»…
Otrs aspekts, pēc kura var raksturot pedofilus, ir seksuālā izvēle, proti – kādos brīžos viņos rodas seksuāla interese par bērniem un kādus paņēmienus ir gatavi izmantot, lai savas vēlmes piepildītu.
Pirmā grupa ir regresīvie pedofili. Šī pedofilu grupa ir spējīga veidot attiecības arī ar pieaugušiem partneriem, viņus seksuāli uzbudina pieaudzis cilvēks, bet dažādos regresīvos stāvokļos, piemēram, alkohola reibumā, depresijas situācijā, konflikta brīžos ar pieaugušu partneri, viņus seksuāli uzbudina arī bērns.
Otrā grupa ir tādi pedofili, kurus seksuāli uzbudināt spēj vienīgi bērns. Dažos avotos par šo stāvokli runā kā par atsevišķu seksuālu orientāciju. Te dalās vēl sīkāk – heteroseksuāla, homoseksuāla vai biseksuāla tieksme.
Maigie un sadisti
Pedofilus var iedalīt pēc attiecību veidošanas tipa, ko nosaka konkrētā cilvēka attīstība līdzšinējās dzīves gaitā. Tā saucamais «maigais pedofils» biežāk izvēlas veidot attiecības tikai ar bērniem un faktiski iemīlas konkrētajā bērnā. Šādas attiecības varētu par nosaukt par nelaimīgu mīlestību. Sadistiskais pedofils izmanto kontroli, piespiešanu un citas gan psiholoģiskas, gan fiziskas vardarbības metodes. Pedofili – slepkavas savus upurus visbiežāk nogalina. Atsevišķa grupa ir «interneta pedofili», kuri ikdienā aplūko bērnu pornogrāfiju, meklē kontaktus virtuālajā pasaulē, kas var regresēt līdz attiecībām ar reālu bērnu.
Grupas ir svarīgas, kad pedofils pieķerts un notiesāts, lai analizētu, vai konkrētā gadījumā piemērotāks būtu cietumsods vai probācijas uzraudzība. Ja runa ir par cilvēku ar psihopatoloģiju, tad daudz labāka un iedarbīgāka par cietumsodu būtu ārstēšana un rehabilitācija probācijas dienesta uzraudzībā. Piemēram, «maigais pedofils» un «interneta pedofils» varētu būt veiksmīgi probācijas klienti, jo šajā iestādē tiek īstenotas nopietnas programmas cilvēku sociālo prasmju uzlabošanā un deviantas jeb nevēlamas uzvedības koriģēšanā.
Sieviešu daudz mazāk
Arī sievietes mēdz būt pedofiles, tomēr viņu ir daudz mazāk. Pētījumi un aprēķini mēdz uzrādīt atšķirīgus skaitļus, tomēr vidēji proporcija starp pedofiliem ir 1:4 sievietēm un vīriešiem. Sievietes ar pedofiliskām nosliecēm biežāk izvēlas pusaudžus, nevis mazus bērnus. Neapšaubāma skaidrojuma tam nav, bet viena no versijām – sievietes biežāk meklē attiecības ar nobriedušām personībām. Tādēļ biežāk izraudzītais pusaudzis vizuāli un izpausmes formās vairāk līdzināsies jau pieaugušam vīrietim. Šeit var runāt par seksuālās izvēles veidu – vīrietis var iemīlēties sievietē, kura ir bikla, kautrīga, par sevi nepārliecināta, savukārt sievietēm parasti nepatīk kautrīgi un neuzņēmīgi vīrieši.
Dažkārt tiesās pedofili apgalvo, ka izjūt kaunu par savu nodarījumu. Savukārt līdzcilvēki apšauba, vai bērnu izmantotājs maz spējīgs uz šādām jūtām. Ārsts psihoterapeits, psihiatrs Artūrs Utināns neredz iemeslu, kādēļ cilvēks, kurš seksuāli izmantojis bērnu un ticis pieķerts, nevarētu izjust kaunu: «Kauns ir universāla un tipiska emocija, kas var piemist pat atsevišķām dzīvnieku sugām. Jautājums drīzāk ir par to, vai šie cilvēki izjūt vainas apziņu, jo ir arī tādi personības traucējumi, kuri bloķē spēju sajust vainu. Ja nav vainas sajūtas, nav līdzpārdzīvojuma, nav patiesas izpratnes par to, ka ir nodarījuši pāri savam upurim.»
Sekas gadiem
Probācijas rehabilitācijā dzimumnoziedznieki mācās apzināties kaitējumu, ko nodarījuši bērnam gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, jo bērnam izaugot var būt dažādas kauna sajūtas uz visu dzīvi. Pedofilu upuriem var būt pretīgums pret attiecībām ar pretējo dzimumu, var būt grūtības izveidot savu ģimeni, ja to tomēr izveido, var būt neveselīga attieksme pret seksu. Pārdzīvojumi ir arī cietušā bērna vecākiem, tuviniekiem, nākamajam vīram vai sievai, sabiedrībai kopumā. Citiem vārdiem sakot, rehabilitācijā dzimumnoziedzniekiem māca apzināties, ka nodarījumam var būt dažādas sekas, kas var izpausties arī pēc ilgākiem gadiem.
Vainas apziņas un empātijas deficīta mazināšana ir viens no probācijas rehabilitācijas mērķiem. Tie ir dažādi empātijas treniņi, pēc kuriem var sākt izjust reālāku vainas izjūtu. Šajos treniņos māca kontrolēt savas vēlmes un tieksmes. Ja tas ir regresīvais pedofils, viņam ir jāmācās izveidot nobriedušākas attiecības ar pieaugušajiem un atpazīt situācijas, pēc kurām viņiem notiek regress – strīdi, depresija, satraukums, alkohola epizodes u. tml. Turklāt apzināties, ka daudzas no šīm lietām ir mazināmas vai ārstējamas.
Nekad nebūs
Ir zināmas rakstura īpašības, kas biežāk piemīt bērnu seksuālajiem izmantotājiem, taču tajā pašā laikā mēs nevaram ikvienu, kam vērojama kāda no tādām īpašībām, nosaukt par pedofilu. Tie pedofili, kuri izvēlas tikai attiecības ar bērniem un izvairās no kontakta veidošanas ar pieaugušajiem, mācās saprast – viņa seksuālās tieksmes ir tādas, ka viņa dzīvē seksuālu attiecību nekad nebūs.
Mērķis ir dzimumnoziedzniekam iestrādāt izpratni par šiem jautājumiem, uzsver A. Utināns. Ja noziedznieks ir ar antisociāliem uzvedības traucējumiem, psihoterapeitiskās ārstniecības metodes ir mazefektīvas vai pat vispār nav efektīvas. Tādos gadījumos cietums varētu būt viens no piemērotākajiem soda veidiem.
Kā pasargāt atvases
Artūra Utināna ieteikumi
Ir zināmas rakstura īpašības, kas biežāk piemīt bērnu seksuālajiem izmantotājiem, taču tajā pašā laikā mēs nevaram ikvienu, kam piemīt kāda no tādām īpašībām, nosaukt par pedofilu.
Svarīgāk vecākiem būtu ar bērniem runāt, kā viņus pazīt, kā noteikt situācijas, kur pedofili paši sevi ir atklājuši – runāt par to, cik tālu savās izpausmēs konkrētās situācijās drīkst iet pieaugušais.
Ja par svešiem ir vieglāk – neņem konfektes, nekāp svešās mašīnās pie nepazīstamiem cilvēkiem, neej līdzi skatīties kucēnus vai vienkārši parotaļāties bez vecāku piekrišanas, tad robežas ar tuviem un pazīstamiem cilvēkiem noteikt ir daudz grūtāk.
Statistika rāda, ka bērnus vairāk seksuāli izmanto tieši pazīstamie cilvēki – kaimiņi, tēvi, vecākie brāļi, mātes jaunie draugi un vīri, vienkārši ģimenes draugi. Tādēļ mammai ar bērnu būtu jārunā par intīmo zonu aizskaršanu un privātuma ievērošanu. Bērnus jāiedrošina par tādiem gadījumiem runāt, nevis slēpt vai baidīties no, iespējams, varmākas izteiktiem draudiem.
