Vienalga, kāds ārā būs laiks, bet pēdējo 1. septembri svinēsim savā vecajā, mīļajā skoliņā, pirms mācību gada sākuma «Bauskas Dzīvei» pārliecināta saka Iecavas mūzikas un mākslas skolas direktore Ineta Pilverte. Ap simt bērnu, vecāku un pedagogu piepildīja skolas pagalmu Raiņa ielā, atvadoties no pašaurajām, bet mājīgajām un iemīļotajām telpām, kas 25 gadu gaitā pašu pedagogu un vecāku spēkiem labiekārtotas.
Līdz Puškinam
Mācību gadu I. Pilverte Raiņa gadam par godu ievadīja ar dižgara sirsnīgajām vārsmām no dzejoļa «Zelta sietiņš», piebilstot – Mūzikas un mākslas skolas pagalms piebiris maziem «dimantiem», kas īpaši krāšņi atmirdzēs pēc gadiem desmit vai 20, pēc ciema skolas beigšanas aizejot tālāk pa profesionālo mūzikas vai mākslas ceļu.
Savus «dimantus» Raiņa ielas krustojumā ar Skolas ielu lolo Iecavas internātpamatskolas kolektīvs. Šīs skolas tapšana 50. gados bija pamudinājums dot vārdu augošajai ielai, un jaunajai ēkai līdzās «izauga» arī privātmājas. Mūzikas skola ir Raiņa ielas posmā starp Edvarta Virzas un Skolas ielu, savukārt Raiņa ielas turpinājums no Skolas līdz Zemgales ielai nesākas gluži regulārā krustojumā. Internātskolas ļaudis atminas, ka iestādes pirmsākumos pretī Raiņa ielai iestādījuši «komjauniešu birztalu», tāpēc ielas turpinājums nedaudz novirzīts pa labi.
Arhīva dati rāda, ka «dižā proletāriešu dzejnieka» Raiņa vārdu vienkāršā ciemata iela, līdz pat šim brīdim palikusi bez ietvēm, ieguva 1955. gada 21. oktobrī, kad nosaukumus ciema galvenajām ielām un māju numurus dalīja Baldones rajona Iecavas ciema izpildu komiteja. Kāpēc tieši Rainis? «Nezinām, nezinām,» galvas groza ielas iedzīvotāji un piedāvā katrs savu versiju. Galu galā vienojas – varbūt piešķirts tikpat stiprs vārds kā paralēlajai Rīgas ielai. «Nekad neesam sapratušas, kāpēc Iecavā ir Puškina iela,» smejas vairākas sabiedrībā aktīvas dāmas no biedrībām «Liepas» un «RaDam», taujātas par Raiņa ielas vēsturi.
Cements portfelī
Pretī mūzikas skolas ēkai pāri kokiem skatu nedaudz bojā nepabeigta padomjlaika daudzdzīvokļu māja. Lai arī pāris reižu mēģināts to pabeigt un piepildīt ar iemītniekiem, sarkano ķieģeļu un paneļu būve arvien vairāk atgādina modernās drupas. Blakusmāju iedzīvotāji atzīst – nepatīkamo skatu pamazāk aizsedz augošie koki un krūmi, un bērni bīstamo vietu, par laimi, neapmeklē. Tomēr būtu omulīgāk, ja kāds parūpētos par celtnes pabeigšanu. Viens no privātmāju saimniekiem saka – tas būtu pašvaldības uzdevums ja ne būvēt, tad sameklēt saimniekus un piespiest to izdarīt. Pašvaldības virzienā cilvēki rāda arī tad, kad kā autobraucēji izvairās no bedrēm Raiņa ielā – tajās iegremdētas inženiertīklu akas.
Internātskolas sākuma laiku labi atminas kādreizējā pedagoģe, tagad muzeja vadītāja Anna Taurene. «Celtnieki toreiz nāca uz darbu ar portfeļiem – ja neko citu, tad vismaz cementu tā varēja aiznest mājās,» smejas sirmā kundze ar dzirkstošajām acīm. Viņa darba mūžu tepat arī pavadījusi, dzīvojot līdzās internātskolas pedagogu mājā. Smaidot atzīst – vairākas mājiņas toreiz tapa no tiem pašiem baltajiem ķieģeļiem, no kuriem celta skolas ēka. Pretī tai pāri
Raiņa ielai pēc diviem gadiem durvis vēra internāta kopmītnes māja.
Pēdējos gados pie skolas uzlikta gājēju pārejas zīme un ierīkots mūsdienīgs «guļošais policists».
Pretī zied magnolijas
Skolas un internāta adrese reģistrēta Skolas ielā, taču dzīve iestādē rit pāri Raiņa ielai. Kad vēl nebija uzcelts stadions pie vidusskolas, internātpamatskolas stadionā notika novada sporta svētki, pa Skolas, Zemgales un Raiņa ielu veda velobraukšanas, autosacensību un garāko skrējienu trases.
Pretī nu jau kuplajai bērzu birztalai aug retāk sastopamie magnoliju koki, kas pavasarī krāšņi zied. Internātskolas bērni vienmēr piedalījušies koku, krūmu un puķu stādīšanā un kopšanā, jo te strādājuši spēcīgi dārznieki.
Kad celta skola, ķieģeļus jaunbūvē panēsājusi iecavniece Anna Baumane, tagad pēc vairāku desmitu gadu darba mūža viena no lielākajām logopēdijas autoritātēm valstī. Lielāko daļu karjeras nostrādājusi citur un izdevusi virkni grāmatu, pēdējos gados Anna strādā ar bērniem dzimtajā Iecavā, internātpamatskolā, kopjot puķes līdzās esošajā piemājas dārzā. Kolēģe nosmej – ķieģeļu nešana bija smaga, tāpēc Anna aizgājusi studēt, un tas izrādījies ieguvums gan viņai, gan tūkstošiem bērnu un ģimeņu, kam logopēde spējusi palīdzēt.
Der velomaršrutam
Tālāk Zemgales ielas virzienā aiz baltas sētiņas ir viens no Iecavas zināmākajiem daiļdārziem, ko gadu gaitā kopusi Lauderu ģimene. Turpat netālu aci pievelk kaķa figūra jumta korē. Veloorientēšanās sacensību rīkotājas teic – nākamreiz objekts jāiekļauj maršrutā. Pretī no mājas skrien trīs suņi – draudzīgi un rotaļīgi. Te saimnieko Ķurbju ģimene, kas uz Iecavu pirms 21 gada pārvākusies no Rīgas.
Ilvija Ķurbe, Iecavas vidusskolas dabaszinību pedagoģe, «Bauskas Dzīvei» atklāj – pati ir liepājniece, vīrs – rīdzinieks, un Iecavā apmetušies, atgūstot Ilvijas dzimtas īpašumu.
«Mums patīk Iecavā dzīvot, lai gan sākumā biju pārsteigta, cik ļoti atšķiras kurzemnieku un zemgaliešu mentalitāte,» smaida Ilvija, «esam taču viena nācija, tomēr sākumā šo to pārpratu. Tagad esmu iejutusies, jo man ir brīnišķīgi kolēģi un draugi.»
Ilvijai Iecavas Raiņa ielā vislabākais šķiet miers un drošība: «Žogu tā arī neesam uzlikuši, suņi nereti izskrien uz ielas, jo te brauc tikai retais – galvenokārt pašu kaimiņi.»
Atgriežas pie saknēm
Kurzemniecei te ir saknes – viņas vectēvs ar vecomāti un mammu izsūtīti no suitu apvidus Alsungā, kur pēc atbrīvošanas nevarēja atgriezties. 50. gados atraduši pajumti pie vecmāmiņas māsas, te arī cēluši māju, ko tagad atjauno Ķurbes.
«Mans vectēvs šai mājai lika pamatus,» stāsta iecavniece, «vecmāmiņas māsa Emīlija Griķe savulaik strādāja Iecavas skolā par sākumskolas klašu audzinātāju. Dažs iecavnieks viņu vēl atceras.» Ilvijas vīrs īpašuma mazākajā ēkā iekārtojis sava uzņēmuma biroju, tepat līdzās mājām veidojot biznesu. Vecākais dēls studē Nīderlandē, jaunākais vēl mācās vidusskolā, atklāj Ilvija, piebilstot – kaut arī vienubrīd, kad ar saimniekošanu gājis grūtāk, bijusi doma mest plinti krūmos un meklēt citu mājvietu, tagad Ķurbes te ir iedzīvojušies un paliks.
Mūzikas un mākslas skolas kolektīvam ir iecere, aizejot uz jauno ēku Grāfa laukumā, aptīt veco skoliņu Raiņa ielā ar pašu adītu šalli – garu jo garu un siltu jo siltu. To jau pērn pēc pedagoģes Kristīnes Circenes ierosmes darināja bērni, skolotājas, vecāki, vecvecāki skoliņas mājīgajā vestibilā no dažādas krāsas dzijas pavedieniem. Raiņa ielas vecais nams tukšs nepaliks – iespējams, te iekārtosies jaunsargi vai kāda cita novada biedrība.
