Kāds brītiņš pagājis, kopš Rīgā, «New Hanza City» laukumā, pulcējās 45 tūkstoši apmeklētāju, lai klausītos grupas «Prāta vētra» koncertu. Starp šiem tūkstošiem biju arī es un vēl vairāki baušķenieki. Es pievienojos skatītāju lielajam pulkam, nevis tiem 200 īgnu ļautiņu komentāriem, kuri steidzās pēc koncerta «apriet» grupu interneta vidē.
«Prātnieki» pašmāju cilvēku kritiku izpelnījās pēc koncerta Krievijā, kad skaistās melodijas tie skandēja, fonā esot tankiem un citai militārajai tehnikai. Jā, iespējams, viņiem to nevajadzēja darīt, bet latviešu nostāja pret grupu visā krāšņumā izpaudās koncertā Rīgā. 45 tūkstoši fanu, šīs grupas mūzikas piekritēju koncertu vēroja klātienē, vēl 50 tūkstoši to darīja interneta vidē tiešraidē. Cik pats manīju, pievienot šiem cipariem vēl var pāris simtu cilvēku, kuri pasākumā noraudzījās no ēku jumtiem un balkoniem. Manuprāt, ar šiem skaitļiem viss ir izteikts. Vienīgā grupa Latvijā līdz šim, kura spējusi pulcēt desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri vienojas kopīgās dziesmās.
Saviem koncerta biedriem sacīju, ka šie ir mani dziesmu svētki. Es varu pilnā balsī dziedāt līdzi tautas mīlētām melodijām, baudīt jaunos,
vēl līdz galam galvā neiekaltos skaņdarbus. Neskatoties uz grupas «sānsoļiem», tā joprojām ir un ilgi būs tautā mīlētākā pašmāju grupa.
