Katrā profesijā reizumis nākas pieredzēt dažādus kuriozus atgadījumus, un žurnālista profesija nav izņēmums. Šajā amatā bieži izdodas satikties ar interesantiem cilvēkiem, parunāties, nogaršot ko jaunu, kā arī dažkārt mesties avantūrās, aktivitātēs un piedzīvojumos.
Reiz kā laikraksta pārstāve apmeklēju ugunsdzēsēju dienas. Uz tām parasti var ierasties ikviens interesents un iepazīties ar ugunsdzēsēju tehniku, mašīnām, depo un ar darba specifiku. Tad, kad šis pasākums noritēja, ugunsdzēsējiem bija arī tehnikas pārbaudes diena.
Viena no mašīnām, kuru bija nepieciešams testēt, bija arī autoceltnis. Par spīti tam, ka man ir ārprātīgas bailes no augstuma, ka dažkārt jau piektā stāva balkonā, skatoties uz leju, man trīc kājas, ugunsdzēsēju piedāvājumam izmēģināt pacēlāju piekritu. Tehnika ir visai iespaidīga – dažādi monitori, kloķi un vēl visādi «knifi», ar kuriem gan iepazīties nepaspēju. Pacēlāju ir iespēja uzcelt līdz pat
33 metru augstumam.
Tā mēs ar kādu brašu ugunsdzēsēju uzlikām ķiveres, iekāpām pacēlājā, piekabinājāmies un lēnām sākām celties augšup. Ar katru metru es sāku uztraukties arvien vairāk. Kad likās, ka sen jau mums ir jābūt galā, palūkojos skaitītājā, kas, man par nožēlu, pretī mirdzināja vien 17 metru atzīmi. Pavēršot acis lejup, novēroju, kā mans kolēģis fotogrāfs iesēžas mašīnā un aizbrauc, atstājot mani vienu šajā «ellē», kurā pati biju iekāpusi.
Tā kā no bailēm biju stīva, tad sāku monotoni atkārtot: «Man ir bail, man ir tik ļoti bail» Tad pēkšņi nez no kurienes atskanēja balss: «Nebaidies un tikai neskaties uz leju!» Nesaprašanā pavēros uz ugunsdzēsēju, kas ar mani kopā bija teju 30 metru augstumā, viņš pasmaidīja un norādīja uz skaļruni. Izrādās, ka tas ir viņa kolēģis, kurš no spēkrata apakšas koriģē celtņa kustības. Kā noskaidroju, gan pacēlājā, gan mašīnas kabīnē ir ierīces, ar kurām kolēģi, veicot darba pienākumus, var cits citu dzirdēt un sazināties. Lai arī sākotnēji nebildis ne vārda, kabīnē esošais ugunsdzēsējs esot dzirdējis visas mūsu sarunas, tostarp manus baiļpilnos tekstus.
