Raiņa un Aspazijas gads patiesi ir rosinājis lasīt, domāt un – domāt «daudzu domas līdzi un tālāk».
Ne svinēt, bet mēģināt saprast mūžīgā un gaistošā mirkļa jēgu un piepildījumu gan indivīda, gan tautas liktenī. Tik dzelžaini esam ieausti globālā tīkla ārprātā un tik trausli, neaizsargāti un ievainojami esam kļuvuši. Kā nekad agrāk līdz šim… Kur meklēt gara spēku, lai mēs neizgaistu kā ēnas tuksneša saulē?
Rainis, Čaks, Vācietis un Tautasdziesma – palīdziet mums, lielie gari! Palīdziet, lai mirkļu laicīgajā mainībā un skaistumā saskatām un saglabājam mūžīgo – mīlestību un cilvēcību, vienīgo patieso bagātību.
ASPAZIJA
***
Dzīve ir ēna, dzīve ir gaiss!
Zinu, tik vienīgais
Acumirklis bij skaistākais,
Visuskaistākais!
RAINIS
***
Simtu jaunu domu dod viens mirklis,
Visu dzīvi ietvert spēj viens mirklis,
Tūkstots mirkļu ir ikkatrā dienā –
Vai tu redzi, cik tu bagāts esi!
DAGNIJA GASŪNA
Veltījums Reinim Ādmīdiņam
***
Šis asteru laiks
jau kuro gadu bez Tevis,
kā noreibis saules
ieskauts un aplaimots zied,
un tajā priedē joprojām
atkal un atkal kaļ dzenis,
kā lūdzot atvērt –
vēl reizi rudeni
pie Tevis laist…
Tavs rudens laiks –
Tava pirmā un pēdējā elpa.
Tavs asteru laiks –
Tava tālā visuma telpa.
***
Mans sapnis nozaga
izpriecu kuģi un
aizbrauca prom pa jūru,
es paliku viena
vientuļā salā,
malkojot kokteili sūru,
trejdeviņas naktis
es gaidīju viņu,
krastā pat uguni kūru,
līdz atnāca Piektdienis
basām kājām un
uzslēja zaru būdu.
Ik vakaru Piektdienis
pasakas stāsta,
es klausos viņā un vējos
un smaidot atceros
mirkļus tos,
ar sapni kad paspēlējos.
***
Pieliecu savu bēdu
kā bērziņu šmaugu pie zemes
un pārkāpju pāri.
Priekšā kadiķis,
kupls un sirms,
smaida un cienā
ar melnrūgti salušām ogām.
Brīnums –
cik saldas!
IVETA SALGRĀVE
***
..aizdedz logā pārnākšanas sveci –
sveces gaismā vieglāk pārnākt.
Atstāj logā piedošanas gaismu –
Sapratīšu, kur man jānāk…
Ieliec logā gaidīšanas gaismu,
atsauc mājās, kliedē baismu..
Sajūta gaisā
sajūta jau ir gaisā
vārds devies ceļā
kurš pirmais pateiks,
ka tā bija kaislību deja?
klusums starp mums
klusē skanīgs un tukšs,
bet sajūta ir jau gaisā,
vārds ceļā devies
mūsu mīlestību giljotinēs jau rīt..
***
Aizdod man dienu
tik vienu,
to piepildīšu
ar steigu, ar stresu,
ar kļūdu kalniem.
Aizdod man vienu vienīgu
Tukšu dienu.
***
..es atveru laiku un iebrienu
Miglā, kas balta un silta kā piens;
Krēslā, kas vilina, aicina, sauc;
Tumsā, kas maiga un rasota;
Rītā, kam jauna smarža,
Un dienā, kura vēl gaida..
ANITA VELMUNSKA
***
Rudens…
kā krāsaina burtnīca
Ar baltu mārtiņrozi uz vāka,
Kas sākas ar gājputnu stāstiem
Caur zāles un mākoņu vārtiem,
Caur liepziedu dūmaku,
Zaudētu saules rietu
Un ziemai atdoto dzimteni
Kā rasainu ābolu miglainā zālē
Es meklēju vārdus,
«ko sēsi, to pļausi».
Bet zuduši burti kā sadrupis krīts,
Kas novembra teikumā ierakstīts
Tik sarkani un balti vārdi
Neredzamā kāsī slīd
Uz gājputniem atdoto dzimteni,
Kas rudens burtnīcā mīt…
IVARS KĀRKLIŅŠ
Pacelt Raini
Celt mums vai necelt «Gaismas pili» –
Ilgi ir domāts, daudz dūru cirsts;
Svarīgi vien, lai, kad vakari zili,
Tālās noskaņās gremdējas sirds.
Šķeļas ļaudis un dalās pa grupām –
Vēstures atmiņa dūkstājā stieg…
Pacelt Raini no piemiņas drupām
Spēj tikai tie, kurus pacēlis Dievs.
***
Vai tiešām tas brīnums, kas nāk,
tik netverams – tomēr tepat,
kas jaunu lappusi pavērt sāk
no mūžības rakstītā grāmatā.
Ja arī visapkārt zvaigznes sāk krist
un pelnus kaisīt pār mājām,
joprojām pelēkus dubļus brist
tīk verdzībā dzimušām kājām.
Patiesi, tas pēdējais arums
pilns nezālēm lepnībā līkst;
ir dzīvei tikai tas garums,
kas asaru lāsēm nomērīts.
Kad prieks kā druva dej vējā,
vai – sirds raustās, pārņemta baiļu,
tik valgums – tas tavu seju
kā tēlnieks izveido daiļu.
VALIJA REINICĀNE
Haikas
Bites nektāru
No dažādiem ziediem vāc
Viedie gudrību
Dārznieks ir dārza
Skaistuma veidotājs
Esi domu dārznieks
Savējos elkus
Izroc un izrauj ar saknēm
Brīvību sveic!
Vitamīnu daudz
Mūžības vislabākais
Dieva Vārdā tas.
Gada laiki
Dzīves gada laiki.
Skaistums apslēptais!
Neredzamais sēklā
Lielākais brīnums
Dieva gudrībā.
GINA VIEGLIŅA-VALLIETE
Par mīlestību
Šī Dieva dotā mīlestība
Jo stiprāka ik dienas kļūst,
Pats svarīgākais – cilvēcība
Un Dieva dotā mīlestība,
Kas saules gaismā raisās, tvīkst,
Pat salnu skarta nenovīst,
Tā Dieva dotā mīlestība
Kā stari pāri zemei līst.
INĀRA DRUVA
Cerība
Tipu-tapu mēnestiņš
Iet gar manu logu,
Varbūt garām ejot viņš
Paņems manu slogu.
Varbūt segā ievīstīs
Manu slikto omu,
Varbūt plecos uzmetīs
To kā mugursomu.
Varbūt somu iemetīs
Kādā purva slīkšņā,
Kur vien piķa lietus līst,
Tikai ēnas līkņā.
Varbūt melnais nelabums
Beigsies galu galā,
Lai nekad vairs nedraud mums,
Neizpeld vairs malā.
Mājās gaidu možumu,
Varvīkšņainu prieku,
Dienai saules spožumu,
Naktij zvaigžņu sieku.
Notiks tā, jo gribu tā,
Bērni grib un kaķis,
Karstas vēlmes piepildās –
Tur jau ir tas āķis.
AINA MEDNE
***
Zaļajā pļavā
Brūnaļa gremo
Debesu ziņas
Un zemītes
Sirdsapziņu.
Tā katru dienu
Ceļā uz baltu pienu.
***
Viens
dalās ar vienu,
Miljons
ar miljonu arī –
Sākumam
Mātes piens.
***
Pērtiķis šūpojas kokā
Un skatās uz leju,
Kur cilvēks savu krustu
Uz pleciem nes.
Pērtiķim pieder brīve
Galotņu lokos,
Cilvēkam – divas rokas
Un smadzenes.
Vien Dievs to zina,
Kurš kuru te papildina.
ROLANDS KRASTIŅŠ
***
Sapņu tālumi mūsu
Kā viņpus prātam rakstīti.
Tie nemirst. Tie pāri mums stāv
No mazotnes līdz kapsētai.
Mēdz dzīvi saukt par mākslu,
Pat ja grimstošs kuģis tā ir.
Taču dabas ota un kalts –
No nekā to neuzbur.
Visdižākais sapņojums,
Lai katrs ir iecelts saulītē
Ar visiem kopā gavilēt –
Var tikai… brīnums būt.
VITA DŪRA
Tu vari
Tu vari nopirkt sauli
Un aiz tās paslēpties.
Tu vari satvert rokā smieklus
Un izlikties, ka tie krīt kā lietus.
Tev var būt viss, kas iekšā mīt patiess,
Tāpat domas kā pavasari aizies.
Un Tu dzīsies, kamēr nav elpas,
Tev aptrūksies privātā telpas.
Tu vari par jūru kādam būt,
Ne svešiem acu skatu lūgt.
Tu vari stāvēt pie apvāršņa un
brīnīties,
Skat, cik ļoti esmu mainījies.
MĀRĪTE ČORNAJA
***
Mazā, sirmā kumeliņā
Aiznes pasaciņa
Uz tālām noskaņām zilā vakarā…
Aiznes pie jūras,
Kas pelēka šalc.
Pie kājām tai
Liedags balts.
Vējš augstās priedes glauž.
Līdz vētra nāk
Un tās sāpīgi lauž.
Jūra gaužas dzintara
Asaras lej.
Priedes lauztās galotnes
Pret debesīm slej…
Nāk jauns rīts
Vētra rimst.
No mazas sēklas
Jauna priede dzimst.
AIGA LUDVIGA
***
Es labāk eju zirņos –
pupās un dillēs jau biju…
pasaules kārtību «neizkodu»
tik to, ko jau sapratu,
kur pabiju.
Augšup pa zirņu stīgām
man stiepties ļauts,
gaismā tumsu apjēgt
un ziedēt cik ļauts…
Caur pupām un dillēm
pa zirņstīgu pacelties
lai piedodot mīlēt
un saprotot varētu
ATGRIEZTIES.
