Ceļosim! Anīkšķi – pastaiga pa koku galotnēm.
Šis rudens nāk lēni, lapas kokos nemaz nekrāsojas. Krāšņo brīdi sagaidot, vajadzētu kādu nedēļas nogali doties uz Anīkšķiem Lietuvā. Tikai aptuveni 60 kilometru no Panevēžas, un nokļūsit Anīkšķu silā, ko iespējams skatīt pat no 35 metru augstuma.
Anīkšķi – pastaiga pa koku galotnēm! Šādi mārketinga saukļi satricinājuši cilvēkus Lietuvā un Latvijā. Anīkšķu reģionālajā parkā līdztekus dažādām dabas takām augustā atklāja gājēju taku, kas ved 21 metra augstumā starp koku galotnēm, tā izbūvēta kā tilts mežā. Es trāpījos ceļojumā uz šo nu jau populāro pilsētu nedēļu pēc gaisa takas atklāšanas, un… 11,5 tūkstošu apdzīvotā mazpilsēta mūs sagaidīja nobloķēta un paralizēta.
Mazpilsēta nobloķēta
Sastrēgumi sākās jau pirms pilsētas, visas kafejnīcas un viesnīcas bija pārpilnas, mums nācās braukt nakšņot ap 30 km līdz Utenai. Programmā paredzēto «Anīkšķu vīnu» rūpnīcas apskati un degustāciju uzreiz vajadzēja atmest, lai paspētu laikā līdz tām sapņu takām. Prieks, ka leišiem izdevies saglabāt vēl 1929. gadā dibināto Baltijā vecāko un lielāko vīnu ražotni un ābolu pārstrādes rūpnīcu, turklāt ābolus viņi arī no Bauskas puses dārziem iepērk.
Mūsu grupai dabas parkā bija sarunāts gids un noteikts tikšanās laiks, drīz vien sapratām, ka ar autobusu līdz gaisa takai netiksim – kilometriem gari sastrēgumi. Busu pametām un raitā solī nogājām aptuveni trīs kilometrus, pa ceļu plūda gan soļotāju, gan mašīnu straume. Pie gaisa takas pakalnā caur mežu vijās kāpnes, kuras aizņēmuši rindā stāvētāji. Gide mūs caur krūmiem veda garām rindai, dažas seniores klupa pret celmiem, rindā stāvošie latviešu jaunieši skaļi komentēja: «Tāpēc jau krīt, ka lien rindai priekšā.» Aizkūlāmies līdz gaisa tiltiņam – beidzot miers un klusums, jo lielus barus vienlaikus uz šīs takas nelaiž.
Kā poēmā
Skaisti, visapkārt koki, esi gandrīz to augstumā, gide lasa fragmentus no vietējā dzejnieka Antana Baranauska slavenās poēmas «Anīkšķu sils», kas skan kā himna mežam.
No gaisa takas var ne tikai baudīt brīnišķīgu skatu, bet arī izjust meža un dabas sniegto mieru. Vien žēl, ka gājiens pa metālisko tiltu caur koku galotnēm ir 300 metru garumā, tas ātri vien beidzas. Taka ved 21 metra augstumā, bet tās galā ir 35 metru tornis, tur vēl iespējams augstāk pakāpties un tiešām virs koku galotnēm pavērties pāri visam silam, un skatīt, kā vijas Šventojas upe.
Biroju darbiniekiem un ģimenēm ar bērniem dabas iepazīšanai un baudīšanai, atpūtai svaigā gaisā labu labais laika pavadīšanas veids. Botānikas stundas skolasbērniem būtu šeit ideālas. Gaisa tiltiņa kon-strukcija ir droša, to izpētīja un paziņoja būvniecības speciālisti, kas bija mūsu pulciņā.
Rodeļi, zirgi un SPA
Anīkšķi pārsteidz ar plašo piedāvājumu atpūtai, izklaidei, izziņai. Pilsētiņā, kas Bauskas lielumā, ir vēl daudz, ko darīt. Augu gadu ir SPA piedāvājumi, ziemā ir slēpošanas trases un vasarā – rodeļi, jāapmeklē Zirgu muzejs ar lauku sētu, ar izbraucieniem zirgos, ekspozīcijām un izziņas materiālu par šiem skaistajiem dzīvniekiem. Bērni, iespējams, aiz sajūsmas spiegs, skraidot pa Labirintu parku – kārklu labirintiem un arī kukurūzas laukā krustu šķērsu bradājot. Man šī izklaide šķita naiva un apnicīga, bet draudzene teica: «Redzēsi, ka vairākiem grupā tie labirinti būs ekskursijas «nagla».» Viņai diemžēl izrādījās taisnība.
Pilnīgi neticams brīnums ir vietējā mākslinieka Stanislova Petraškas gleznas no akmens putekļiem, kas apskatāmas plašā izstādē. Pārsvarā viņš atainojis Anīkšķus un to apkārtni. Sākumā varam noskatīties videofilmiņu, kura iepazīstina ar mākslinieku un veidu, kā viņš tiek pie dažādu nokrāsu akmens putekļiem un kā top gleznas. Vēl aicina Eņģeļu muzejs un tiešām daudz citu apskates vietu.
«Šaurukas»
Man īpaši patika šaursliežu dzelzceļš, ko vietējie sauc par «šaurukas», tā muzejs un bānītis, kā arī vecās dzelzceļa stacijas atraktīvais priekšnieks jeb gids, kurš iepazīstoties sacīja: «Man ir tāds pats vārds kā jūsu prezidentam.» Uz perona pie dzelzceļa stacijas, kas saglabājusies no pagājušā gadsimta sākuma, skan burvīga senatnīga mūzika, tik aizraujoša, ka tā vien prasās pēc dančiem.
Ar bānīti atpakaļ uz Anīkšķiem braucām no 12 kilometru attālā Rubiķu ezera. Godīgi sakot, brauciens aizraujošs šķita vien sākumā, drīz sāka garlaikot, jo tomēr esam pieraduši pie citiem ātrumiem. Gar sliedēm ainava, kas nepriecē, – pārsvarā krūmi. Varēja jau vietējais tūrisma informācijas centrs padomāt par atraktīvu papildinājumu, piemēram, kāds veclaicīga paskata kontrolieris vai arī muzicējošs akordeonists varēja iziet caur vagoniem. Bet cilvēki vienalga ierodas Anīkšķos, nauda ienāk, ko nu vēl vairāk gudrot, ja tāpat daudz padarījuši… Bauska, skaties un mācies!
