Vecumnieku novada Bārbeles iedzīvotājas, dzejnieces un dziesminieces, Sarmītes Gausiņas-Elksnes dzīvē dzeja ienāca pirms 25 gadiem. Tas bija īpašs Dieva pieskāriens, kad atraisījās talanti, kuri iepriekš bija apslēpti – spēja rakstīt dzeju, gleznot un muzikālais talants. Tāpēc sākotnēji tā bija kristīga satura dzeja, kas radās no mīlestības uz Radītāju. Iedvesmas avots bija Svētie Raksti, Bībele, kā rezultātā tapa dzejoļu krājums «Debesu rasa» (2008). Dzeja tika publicēta arī Zemgales dzejnieku kopkrājumā «Skaņa pār Lielupi» (2006).
Īpašs iedvesmas avots Sarmītes dzejai ir daba. Tās un īpaši ziedu skaistums savu izpausmi ieguvis dzejoļu krājumā «Bites piezīmes» (2013), kuras ilustrāciju autore ir pati dzejniece. Jau desmito gadu Sarmīte dzeju publicē Zemgales radošo cilvēku kopkrājumā «Zemgales vācelīte».
Dzimtenes mīlestība izlolota dzejā, kas publicēta krājumā «Mūsu Latvija» (2012) un Bārbeles dzejnieku kopas «Dārta» izdotajā kopkrājumā «Spēkavots» (2011).
«Piekrītu apgalvojumam, ka dzeja un mūzika ir māsas, jo arī man tās abas iet roku rokā. Mana dzeja ieguvusi melodiju, pateicoties komponistam Gundaram Riekstiņam. Arī pati dažkārt uzrakstu melodiju saviem dzejoļiem un, protams, ļoti labprāt dziedu. Mana auditorija galvenokārt ir Latvijas baznīcās,» saka Sarmīte.
SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE
Lai top gaisma!
Aizdedziet miljons sveču,
Lai top gaisma!
Piesauciet balto
Un ceriet!
Dedziet gaismu logā
Un lūdziet
Gaismu, gaismu, gaismu…
Aizdedziet miljons sveču,
Lai top prieks!
Piesauciet Svēto
Un ticiet!
Aizdedziet savā istabā gaismu
Un lūdziet
Prieku, prieku, prieku…
Aizdedziet miljons sveču,
Lai top miers!
Piesauciet Dievu
Un mīliet!
Savā svečturī turiet gaismu
Un lūdziet
Mieru, mieru, mieru…
Vārdi
Kas deva bailīgiem drosmi?
Vārdi.
Ka pēdējo cerību atņēma?
Vārdi.
Kas atdeva dienai sauli?
Vārdi.
Kas apglabāja un akmeni virsū vēla?
Vārdi.
Kas radīja un dzīvību sauca?
Vārdi.
Kas visu postīja un jauca?
Vārdi.
Kas svētīja un cēla?
Vārdi.
Kas lādēja un nāvi sēja?
Vārdi.
Tavā mutē ir Debess un elle.
Izlem pats, kam piedzimt ļauj!
Atnākšana
Es ātri tumstošā vakarā lūkojos
Un aizdedzu sveces.
Gaidu Tevi atnākam…
Es lēni austošā rītausmā lūkojos
Un mazgājos rasā.
Gaidu Tevi atnākam…
Es dziestošā saulē un vētrainā jūrā lūkojos
Un dziedu vējā.
Gaidu Tevi atnākam…
Es pasaules sāpēs un skumjās lūkojos
Un aizlūdzu klusi.
Gaidu Tevi atnākam…
Saulē ēnas – jau mūžu senas,
Lēni nosirmo laiks un skumst.
Gurst sirds, un acu mirdzums dziest,
Pēc Tevis raugoties, gaidot.
«Saki, vai ilgi vēl, Kungs?»
«Es nāku drīz!» saka Jēzus.
Jēzus nāk
«Rīta agrumā Jēzus nāca pie viņiem, staigādams pa jūras virsu.»
(Mat.14:25)
Pāri ūdeņiem, tumšiem un dziļiem,
Pāri ciešanu dziļumiem vētrā
Jēzus nāk.
Pāri ceļiem, rūpju dangātiem, tāliem un tuviem,
Pāri oļiem, kājās kas dur,
Jēzus nāk.
Pāri ziedošiem laukiem, saulainiem, saldiem,
Prieka nektāra biķeri rokā
Jēzus nāk.
Pāri briestošiem dārziem, augļu pilniem un smagiem,
Pāri labajiem darbiem, vārdiem un domām
Jēzus nāk.
Pāri dzīvei, dienām, baltām un nebaltām,
Tīrām, basām un svētām kājām
Jēzus nāk.
Pāri laikiem, gadsimtiem, seniem un tāliem,
Pie savējiem nāk, pie tevis nāk.
Iededz istabā sveci! Gaidi! Jēzus nāk!
Turi mieru
Kā siltu lakatu vējā
Turi mieru!
No naida uguns,
No rūpju straumēm,
No rūgtuma atvariem
Dvēseli sargā kā bērnu!
Kā kristāla vāzē ziedu
Turi mieru!
Lai smaržo svinīgi, saldi un svēti!
Dieva dāvana – miers.
Pie Jēzus kājām atnāc
Pasēdēt, sirds!
Kā ģerāniju uz loga
Lolo mieru!
Laisti un sildi!
Lai salā zied!
Cauri aukstam un skarbam vējam
Ziedēs mans mājas miers.
Kā rotu kārbiņā pērli
Glabā mieru!
Liec Dieva rokās sevi!
Dienu steigas virpulī,
Cīņās un karos
Lielākā dāvana – miers.
Cilvēki dzied
Kad atnāk diena sauli svinēt
Un savus pukstus svinēt sirds,
Kā gaiša skaņa, stīga vijolē skan balss.
Tur, dzīvības reibuši, mūžības krastā
Cilvēki dzied.
Savas sāpes tu, cilvēk, zini –
Zaļos kokos iekrita sniegs.
Ciešanas melnajām acīm nav mūzikai rada.
Tik augstos svečturos skumjas!
Bet cilvēki dzied.
Kur iešalcas tumšzaļie mūžības zari –
Kā koris dūc un klust,
Smiltīs tik klusi sāk runāt vēji,
Bet tajā mūžīgās dzīvības krastā
Cilvēki dzied.
Kas tu esi
Es esmu Gaisma.
Vai tu esi lukturis?
Es esmu Dzīvais ūdens.
Vai tu esi trauks?
Es esmu Dzīvības maize.
Vai tu esi salkstoša mute?
Es esmu Gans.
Vai tu esi avs?
Es esmu Durvis.
Vai tu vēlies ienākt?
Es esmu Cilvēka dēls.
Vai tu esi Cilvēks?
Es esmu Dieva dēls.
Vai tu esi mans Draugs?
Nabagi
Vakar bija dīvaina diena –
Par vārdiem – nodoklis jāmaksā.
Labie vārdi tik dārgi kļuva,
Ka uz kredīta jāņem tie bij’
Cilvēki strādāja – cītīgi , klusi,
Neviens neteica: paldies, cik labi!
Meitenes uzposās skaistas kā lelles,
Viņām neteica komplimentus.
Sabrauca radi dzimšanas dienā.
Ēda, dzēra un mājās steidzās,
It kā ugunsgrēks izcēlies būtu.
Kauns taču – nav labu vārdu.
Kā lai pasaka: paldies un lūdzu,
Lai Dievs Tevi svētī un laimi tev vēl?
Cik dārgi kļuvuši vārdi!
Ak, mēs nabagi, kas mums tos dos!
Kā apstādināts
Kad dienas steigai pāri pārsnieg miers
No Dieva tuvuma, no aizmūžības,
Balts klusums sanot mirkli svin.
Un pāri sarmas apdzejotiem mežiem
Gulst sniegs kā apstādināts vējš.
Kad dzīves raizēm pāri pārgulst miers
No Dieva tuvuma, no aizmūžības,
Sirds veldzējas un Viņam gavilē,
Un pāri rūpju izdangātiem ceļiem –
Balts svinīgums kā apstādināts laiks.
Miega dziesmiņa Jēzum
Guli, Bērniņ, guli, Visuma Kungs!
Vai Tavu mieru krusta nemiers iztraucēt drīkst?
Es lūdzu jūs: «Dziediet dziesmu,
Bet klusu, klusu, klusu!»
Kā neprātā eņģeļi dzied:
«Miers virs zemes, miers virs zemes!»
Bet Zeme?
Vai Viņa nojauš, vai zina,
Ko Tu savos sapņos redzi?
Kāda kņada, troksnis un steiga –
Veikalu skatlogi atstaro ēnas!
Skaitīts, skaitīts, mērīts un svērts,
Dārgs, bet tomēr – tik lēts.
Guli, mans Bērniņ, guli, Visuma Kungs!
Vai Tavu mieru zemes nemiers iztraucēt drīkst?
Es lūdzu jūs: «Dziediet dziesmu,
Bet klusu, klusu, klusu!»
Kā satrakots zvērs kāds dzinējs rēc,
Bet astē tam godkāre skaļa.
Es lūdzu jūs: «Dziediet dziesmu,
Bet klusu, klusu, klusu!»
Guli, Bērniņ, ja vari, Visuma Kungs!
Zeme, dziedi šūpuļdziesmu
Bērnam –
Dziedi mīļi kā māte dzied,
Bet klusu, klusu, klusu!
