Ticīgo pasaulē ļoti populārs ir Franča Grūbera Ziemassvētku korālis «Klusa nakts, svēta nakts». Tās melodija īpaši emocionāla ērģeļu atskaņojumā baznīcas akustikā.
Kad pie šīs klusās, svētās nakts svētvakara galda un eglītes vienkopus sēd savējo saime, jaunais Alberts Branaburgs 1944. gadā Ziemassvētku naktī atradās vientuļš savā slēptuvē lopu kūtī, bez eglītes un galda. Viņam šīs svētās nakts savējo saime bija cūkas un pāris govju. Un svētās nakts melodija – cūku rukšķēšana.
Alberts Branaburgs dzimis 1909. gadā tepat, netālu no Bauskas apriņķa robežas Jelgavas daļā. Viņa radu dzīve un darbs saistīti ar Iecavu, Mežotni, Bausku un it īpaši ar Īslīci un Gailīšiem. Kādi no viņiem paši te mācījušies un mācījuši citus. Branaburga dzīves un darba ceļi noveda Kurzemē Strazdes ūdensdzirnavās. Ziemassvētki viņam un viņa pirmajai un vienīgajai mīlestībai Olgai bija īpaši. 1941. gada Ziemassvētku vakarā viņi salaulājās Kandavas baznīcā. Tajā svinīgums. Liels radu pulks. Brāļi, māsas. Apsveikumi. Veco prieka asaras. Jauno skūp-sti. Laimes vēlējumi. Toreiz Alberts un Olga bija laimīgi. Šīs svētās nakts atskārsme atnāca nelūgta. Bija vācu nacistu okupācijas gadi, kad nacisti Eiropā izdzēsa vienpadsmit miljonu cilvēku dzīvību.
Mazvērtīgie nāvē sūtāmie
Kad sākās lūzums kara gaitā, l943. gadā Branaburgu mobilizēja pēc nacionālsociālistu ideoloģijas mazvērtīgās latviešu rases leģionā. Nu izrādījās, ka šie mazvērtīgie, bojā ejai nolemtie pēc Hitlera pavēles pēkšņi kļuva par vērtīgiem nāvē sūtāmiem. Un tā mazvērtīgais Branaburgs kopā ar citiem kļuva par vērtīgu upuri. Drīz paspēja pieredzēt daudz asiņu, līķu un bērza krustu. Viņa piederīgie atceras, ka Alberts labi sapratis stāvokli abās frontēs, kuras izveidojās 1944. gada 6. jūnijā. Saprata kara iznākumu un tā sekas, ko citi nevēlējās saprast.
Alberts izlēma: lai velns parauj viņus visus šos hitlerus, staļinus un visus viņu sarkanos un brūnos līdzskrējējus un atbalstītājus. Nekad neko kopēju ar varmākām un noziedzniekiem! Viņš dezertēja. Tā darīja arī citi. Kopā ar tiem kļuva par «meža brāli», bet tā nebija izeja.
Glābdamies no ieslodzīšanas nacistu koncentrācijas nometnē Salaspilī, Štuthofā vai citur, viņš paslēpās pie savas māsas netālu no Iecavas, Salgales pagasta «Spēlmaņos». Te, lopu kūtī zirga steliņģī, ierīkoja paslēptuvi. 1944. gada vasarā mainījās fronte. Tagad viņš atradās padomju pusē. Atkal tas pats. Tikai nu draudēja komunistu koncentrācijas nometne un nezināma kapa vieta.
Viss notika klusumā
Piederīgie atceras, ka Alberts ļoti pārdzīvojis atšķirtību no ģimenes, par kuru nezināja neko. Abas viņa meitiņas Mārīte un Ilzīte, vienai bija divi gadi, otrai – gadiņš, savu tēvu pazīst tikai pēc fotogrāfijām, kuras viņām parādīja māte. Atcerējās Kandavas baznīcu, Ziemassvētkus. Kāzu galdu pie eglītes savējo saimē.
1944. gada Ziemassvētku vakarā māsas četrpadsmitgadīgā meita Ārija nesa onkulim uz kūti to gadu grūtumā gatavotu Ziemassvētku cienastu. Iegājusi zirga steliņģa paslēptuvē, šausmās sastinga. Zemē asinīs gulēja Alberta onkulis un viņam blakus revolveris.
Rekviēms
Māsas vīrs Jānis šajā Ziemassvētku dienā bija kaimiņa bērēs. Palīdzēja to guldīt zemē un aizbērt kapu. Vēlu pārnācis un uzzinājis notikušo, turpināja darīt šo darbu savās mājās. Tumsā raka bedri šķūnī zem dēļu kaudzes, kur nebija sasalusi zeme. Izvilka Albertu no kūts. Viens pats aizvilka līdz izraktai bedrei un kaut kā tur ielika Albertu. Aizbēris bedri, krāva atkal virsū dēļus. Tie bija Branaburga miršanas apliecība, ārsta izziņa, kapu zīme, daudzie pavadītāji, sēru mūzika. Vainagi arī. Beidzis darbu, Jānis nopurināja pie biksēm pielipušo zemi. Tie bija tie līdzjūtības vārdi, kādus liek avīzē. Tāds bija laiks.
Branaburgam kapa nav. Viss pārmainījies. Gadi. Gadi. Viņš ir tur, apmēram kaut kur. Tur, kaut kur viņa klusās, svētās Ziemassvētku nakts nobeigums.
Zaimi
Vai Branaburga rīcība bija neapdomīga? Šādu pašu lēmumu izdarīja arī Latvijas robežapsardzības komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins 1940. gadā.
Tiem, kas sadarbojās ar nacistiem un aizgāja tiem līdzi, Bauskā ir piemineklis – manuprāt, arī ar novada domes atbalstu radīti publiski zaimi Albertam Branaburgam, robežapsardzības komandierim Ludvigam Bolšteinam un citiem viņiem līdzīgiem nesalaužamiem. Un tiem, kuri pameta okupantu armijas.
