Apstājies! Mums nevajag pašiem sevi mānīt, apgalvojot, ka jūtamies labi, dažreiz pat priecīgi. Iekams neesam apstājušies, ieklausījušies savas sirds klusumā un sajutuši Dieva klātbūtni sevī, mēs nevaram būt laimīgi. Mīlestība nozīmē apstāties. Mums ir jāpārstāj sev melot, steigā sūtot bezpersoniskas un tukšas Ziemassvētku apsveikuma īsziņas saviem mīļajiem un tuvajiem kā viltus pierādījumu: es tevi mīlu, tāpēc tevi sveicu! Tā nav mīlestība. Mēs esam ļāvušies savu dzīvi piepildīt ar bezjēdzību, ar sevis mocīšanu, jo šķiet, ka visu laiku kaut kā pietrūkst…
Teksts, ko nupat izlasījāt, nav manis izdomāts. Tā ir katoļu priestera Andreja Mediņa īsa, bet emocionāli satriecoša uzruna Dāviņu pagasta Bruknā jaunuzceltajā baznīcā pēc mūziķu apvienības «Tev tuvumā» labdarības koncerta 21. decembrī. Šīs atziņas nav precīzs citāts, tikai pamatdoma, kas tik daudzus koncerta apmeklētājus saviļņoja līdz asarām. Pavisam vienkārši vārdi. Bet varbūt tieši tāpēc doma sasniedza ikviena baznīcā esošā cilvēka sirdi? Tāds kā apskaidrības mirklis.
Šajos Ziemassvētkos uzdāvināsim viens otram LAIKU un SEVI, kļūstot par dāvanu cits citam, klusi sacīja priesteris. Viņš nepārmeta, nesludināja un neietērpa savus vārdus patosa maldinoši saldajā mākonī. Viņš tikai atgādināja, ka cilvēku un Dieva mīlestībai ir pavisam cita seja, nekā mēs savas dzīves paviršībā to esam iedomājušies.
Tagad gan citēšu Andreju Mediņu: «Vienkārši apsēdieties! Paņemiet baltu lapu, pildspalvu un tos vārdus, kas dus sirdī, uzrakstiet saviem vismīļākajiem cilvēkiem, draugiem un varbūt ne tikai viņiem vien!»
Priestera sentencēm nav it nekādas saistības ar jauno tehnoloģiju noliegumu. Viņš pats ikdienā tās aktīvi izmanto. Baltā papīra lapa un pildspalva varbūt ir sākums, iespēja katram atgriezties Dieva bērna patiesajā, iekšējā veidolā. Pirmā apstāšanās.
