Autoostā Rīgā izsenis jāuzmanās katram steidzīgam braucējam, lai ceļā uz īsto transportlīdzekli nepazaudētu ko svarīgu. Iecavniece Anitra, kas strādā Rīgā, stāsta divus pašas piedzīvotus gadījumus, kad no telefona un maciņa atņemšanas izglābusi izlēmīga rīcība.
Bailēs aizmūk
Mobilo telefonu, savulaik ilgi un labi kalpojušu «Nokia», Anitra autobusa atiešanas brīdī izmantoja, lai pavēstītu mātei Iecavā par dēla izbraukšanu no galvaspilsētas, lai tā aizietu pusaudzim pretī. Pēc darbavietas bērnu eglītes kolēģi vēlējās pasvinēt svētkus savā lokā.
Mirklī, kad Anitra grasījās sarunu beigt, viņa pamanīja neliela auguma puiku, kas stāvēja dāmai pretī un cieši skatījās acīs. Zēns pēkšņi spēra soli un mēģināja izraut Anitrai no rokas pie auss pielikto telefonu. Bijusī basketboliste reaģēja gluži kā laukumā – parāva roku ar aparātu augšā un nostājās aizsardzības pozā, atstumjot puišeli.
Neveiksmīgais zaglēns sastinga, bet tad, ieraudzījis Anitras acīs agresīvu izteiksmi ar nepārprotamu vēsti «nenāc klāt!», laidās mukt pāri autoostas laukumam. Dāmas kolēģe uzsita uz pleca – sargā sevi pati, tad neviens pāri nenodarīs!
Strīdas pretī
Otrs gadījums noticis, kad Anitra pēc garas darbdienas pavēlā vakarā devās atceļā uz mājām. Cilvēku pie autobusa nebija daudz, biļeti viņa nopirka kasē un ielika kabatā. Nogurumā pat nemanīja, ka soma pēkšņi ir vaļā un līdzās stāvošais jaunietis ar vieglu kustību izceļ no tās maku.
Taču to uzreiz ievēroja vīrietis Anitrai aiz muguras, kurš ar tikpat plūdenu kustību izņēma dāmai piederošo lietu no garnadža rokas. Zaglis reaģēja zibenīgi: «Atdod maku!» «Nē, tu to izvilki dāmai no somas!» nepadevās glābējs. Anitra uzmeta acis priekšmetam, ko viņai pastiepa modrais palīgs: «Tas taču mans!» Pēc šofera iejaukšanās maks nonāca pie saimnieces, bet zagli autobusā laist vadītājs atteicās: «Brīdināšu arī citus kolēģus, lai zina, no kā jāuzmanās!»
Nav īstais galamērķis
Kad iecavniece iegādājās auto, viņa labprāt ņēma savā mašīnā stopotājus, lai īsinātu laiku. «Man patīk ar cilvēkiem runāties. Kādus tik stāstus neesmu dzirdējusi! Jauniešu pārīši manā auto sāka maršrutu pāri visai Eiropai, par ko pēcāk vēstīja sociālajos tīklos. Divi Vidzemes puiši atgriežoties piezvanīja, lai Iecavā nodotu man dāvanas no katras valsts,» smaida Anitra.
Reiz vēlā rudens vakarā Anitra pamanīja ceļmalā pie Ķekavas apļa divus mazus, tumšus stāvus. «Māsas bija nokavējušas autobusu uz Baldones pusi pēc vēlām nodarbībām Ķekavā. Mobilais izlādējies, vecākus sazvanīt nevar, devušās stopot. Metu līkumu gandrīz līdz Baldonei, lai aizvestu meitenes mājās. Kad vari palīdzēt, tas jādara,» saka braucēja.
Pēdējā laika jocīgākais atgadījums noticis posmā Iecava–Bauska. «Pieturēju stopotājam puisim, kurš atvēra auto durvis, ieskatījās mašīnā, uzsmaidīja un teica – paldies, nē, uz Bausku ne, es eju uz Vāciju!» Pēc tam jaunietis turpinājis apņēmīgi soļot pa šosejas malu. «Ceru, aizgāja,» nosmaida iecavniece.
