Gadumijas vēstis nerada optimismu par uzņēmējdarbības attīstību, jo to, manuprāt, apspiež valsts kontroles iestāžu darbības imitācija ar minimālu ieguvumu. Valsts ieņēmumu dienests (VID) vēsta par 5% ieguvumu nodokļu iekasēšanā pēc kampaņām ar pelēkajā zonā strādājošo ķerstīšanu, taču tas drīzāk ir ievākums ar sodu par neprecizitātēm no nemitīgi atkārtotām pārbaudēm jau tā oficiāli strādājošajos uzņēmumos. Teju ikviens, par kura veiksmīgo darbību uzrak-sta presē, tūlīt sagaida VID vai Pārtikas un veterinārā dienesta kontroli, maksājot par uzdrošināšanos pastāstīt par sevi.
Tiesa, ir vieglāk ko ievākt no jau izpētīta uzņēmuma, nekā meklēt un pieķert tādu, kas krāpjas. Nav grūti atrast vainas iesācēja rīcībā, kas mēģina pieteikt tirgū jaunu produktu un izprast, kā labāk izpildīt visas prasības. Daudz grūtāk ir pieķert rafinētus shēmotājus, kam turklāt draugi, iespējams, ir dažā uzraudzības iestādē.
Tas, ka nemitīgais spiediens varētu likt uzņēmējam pārtraukt darbību, samazinot nodokļu ieņēmumus, laikam nav pietiekams iemesls ierēdņiem strādāt nevis formāli, bet ar patiesu profesionalitāti. Veiksmīga vietējā produkta ražotāja, kas centīgi maksā nodokļus, nesen atzinās – par savu darbu publiski atklāj tik maz, cik vien var, lai līdz ar ikmēneša pārbaudēm nebūtu jātērē laiks ārkārtas kontrolēm. Arī reklamēties riskanti, bet kā tad lai iegūst jaunus klientus? Vai patiesi ir valsts interesēs šādi bremzēt legālos ražotājus?
Par laimi, uzņēmēju ticība nākotnei laikam gan nav tik viegli piebeidzama. To rāda vēsts, ka virkne uzņēmumu piedāvā atlaides precēm un pakalpojumiem daudzbērnu ģimenēm, lai atvieglotu jaunās paaudzes veidošanu. Šķiet, par nodokļu maksātāju naudu algotajiem ierēdņiem ir, no kā mācīties.
