Dziļi inteliģents un sirsnīgs cilvēks, sabiedrības dvēsele. Tā par Judīti Tenteri, bijušo padomju saimniecības «Progress» darbinieci, leģendārā basketbolista Visvalža Eglīša līdzgaitnieci, Iecavas kreisā krasta daļas Dartijas ilggadējo iedzīvotāju, saka draugi un laikabiedri. Judīte «Bauskas Dzīvi», līdzīgi kā ikvienu ciemiņu, uzņem ļoti sirsnīgi. Viņas mājoklis ir gaumīgi iekārtots, goda vietā puķes, gleznas, grāmatas. Judīte teic – Dartijas cilvēkiem vecā kluba un muižas bibliotēkas atjaunošana ir ļoti nozīmīga, jo uztur kopienas vērtības par kulturālu un sakoptu vidi.
Vidzemnieces siltums
Judītei ļoti svarīgas ir labas attiecības ar cilvēkiem. Kopš 80. gados ievākusies jaunceltajā mājā, viņa pazīst ikvienu kaimiņu un saprotas ar viņiem lieliski. Judītes balkona augi ziemu pārlaiž daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā.
«Ģimenes mūsu mājā dzīvo paaudzēm. Jaunie, kas izauguši acu priekšā, pārņem dzīvokļus no vecākiem, kuri aiziet uz lauku mājām,» stāsta Judīte. «Pirmajā stāvā kaimiņi tagad ir vjetnamieši, ļoti jauki cilvēki. Sadzīvojam labi, viņi ir sirsnīgi, bērni jau runā latviski, kopā ar vecākiem mācās mūsu vēsturi un tradīcijas.»
Judīte dzimusi un augusi Mazsalacas pusē Vidzemē, Iecavā nonākusi 70. gados. Līdzenums un vietējo vēsums bijis pirmais iespaids. «Sākumā nodomāju – nekad te nedzīvošu! Tā nedrīkst teikt,» smaida staltā dāma, secinot, ka «nekad» ievilcies 42 gadu garumā, padarot viņu te par savējo. 40 gadi pavadīti kopā ar Visvaldi, vidzemnieku no Cesvaines puses, kas pēc Iecavā bagāti nodzīvotā basketbolista mūža un autobiogrāfiskās grāmatas izdošanas aizgājis mūžībā. Abi braukuši uz skolas salidojumiem Mazsalacā un Cesvainē, tur Judīti ar prieku uzņem joprojām.
Zemgalē dzimušie no vidzemniekiem atšķiras – ir lepnāki, atturīgāki un kritiskāki, vērtē Judīte, kurai ar laipnību izdevies saliedēt kādreizējo padomju saimniecības speciālistu kolektīvu. Domubiedri satiekas joprojām ikgadējos «progresiešu» sarīkojumos, kopīgos teātra braucienos un koncertu apmeklējumos, radošās norisēs.
Veido kolektīvu
Judītes pirmais darbs dzimtajā pusē bija sekretāre izpildkomitejā, Rīgā viņa strādāja konstruktoru birojā, kur lietvedes pienākumus apguva īstās darbinieces atvaļinājuma laikā. «Toreiz arī teicu – nekad tikai pie galda nesēdēšu! Nosēdēju visu mūžu,» smejas jauneklīgā dāma. Judīte kolektīvā iedibinājusi kopīgas dzimšanas un vārda dienu svinēšanas, bijusi ballītes vadītāja vasaras mājiņā Jūrmalā, kur kolēģus uzņēma ļoti silti. Priekšnieks promejot sirsnīgi atvadījies, atzīstot – ar jaunās vidzemnieces ienākšanu viss kļuvis citādi, darbs un kolēģi sagādājuši patiesu prieku.
Līdzīgi Judīte veidojusi kodolu «Progresā», sākot apsveikt kolēģus dzimšanas un vārda dienās. «Agrāk visus datumus zināju no galvas, tagad jau piemirsies,» smaida iecavniece.
Sākums «Progresā» bija pārbaudījums. Toreizējais saimniecības direktors Krišjānis Zaumanis bijis atvaļinājumā, bet jaunā darbiniece nosūtīta uz lauku brigādi. «Sūtīja kaplēt kāpostus tik garās vagās, kādas redzēju pirmo reizi, likās – no šejienes neizkļūšu! Rudenī uzlika uz kartupeļu kombaina, bet man nebija pienācīga darba apģērba. Nosalu tā, ka nokļuvu slimnīcā, toreiz Iecavā tā vēl bija sava. Uzrakstīju atlūgumu, ka eju prom, vēl nezinādama, uz kurieni, bet tolaik nestrādāt nedrīkstēja. Virsmāsa izrakstoties teica – jāiet pie Zaumaņa! Sekretāres krēsls tā arī bija stāvējis tukšs, izrādās, viņš visus tuvākos cilvēkus tā pārbaudīja,» senos piedzīvojumus atminas Judīte.
Viņa bija priekšnieka labā roka – tulkoja no krievu valodas oficiālos dokumentus, jo svešās varas valodu vecais vīrs nemācījās. Judīte turpināja strādāt arī pie Ilmāra Benta, abi bijuši ļoti labi direktori. Ilmārs īpaši atbalstījis sportu, sportojusi arī Judīte – skrējusi 800 m, spēlējusi volejbolu, piekopusi tūrismu. Oficiālajā pensijas vecumā 55 gados Judīte devusies pelnītā atpūtā, un drīz pēc tam beidzās arī kolektīvā saimniekošana.
Klubs kā mīļvieta
Kad iedzīvojusies Iecavā, Judīte sapratusi zemgaliešu vēlmi pēc turības, cienījusi strādīgumu. «Rīgas Centrāltirgū skatos – viena Iecavas skolotāja tirgo kartupeļus, cita – burkānus un kāpostus. Vidzemē tā nedarīja. Ne velti saka – Iecava ir gurķu galvaspilsēta. Dāmu kompānijā audzējām zemenes, zaļumus, gurķus, ko tirgojām Jūrmalā. Tur bija solīda publika – līdz 11 izgulējās, atnāca iepirkties, bet mēs pēc tam nopeldējāmies un braucām mājās,» stāsta Judīte. «Vēlāk puķu mīļu pulciņā audzēju tulpes, hiacintes, narcises, ko devām tirgot uz Krieviju.»
Sirdī dāma palikusi vidzemnieciski sirsnīga. Jaunās mūzikas un mākslas skolas atvērto durvju vakarā uzaicināta pastāstīt par darbu vecajā muižas bibliotēkā, kur saimniecībai bijis klubs. «Kultūras darba speciālistes dekrēta laikā viņu aizvietoju – pa dienu strādāju par sekretāri, vakaros – klubā. Tur darbojās estrādes ansamblis, deju kolektīvs ar astoņiem pāriem, vīru un sievu vokālais ansamblis. Ienākot atjaunotajā zālē, saviļņojumā gandrīz apraudājos. Tur, kur tagad skatuve, bija kabinets, sausā tualete bija ārā, kur uzcelts jaunais korpuss. Ūdeni grīdai tecinājām no radiatoriem, dzeršanai nesām no ēdnīcas, kas bija vienā ēkā ar kantori. Tomēr tur bija tik labi – klubs bija mīļvieta,» aizkustināta atminas Judīte. «Jauno gadu sagaidījām mājās un skrējām atslēgt klubu, kur notika nakts balle. Koncerti, teātris, kāzu svinības, kopīgi sarīkojumi – Iecavas upes kreisajā krastā vienmēr dzīvojuši līksmi un kulturāli cilvēki. Esmu pat reģistrējusi laulības, dažs vēl tagad pienāk un saka – tu mūs sarakstīji!»
Judīte gandarīta, ka senā ēka atjaunota grāfa laika godībā ar kulturālo saturu, radošo vidi, krāšņo sakoptību: «Par visiem domāts – ir lifts tiem, kam grūti kāpt pa trepēm. Atjaunots balkons, skaistas lustras. Senais kultūras centrs atguvis otro elpu, tur muzicēs un gleznos bērni – kur vēl labāk!»
Pievelk jaunos
Dartijietei žēl, ka iet postā bijusī «Progresa» kantora un ēdnīcas ēka līdzās sporta namam un koka slimnīcas būve pie upes. «Tas bija nepareizs pašvaldības lēmums ļaut tās privatizēt, jo īpašniekiem interese zuda, kad tur nevarēja būvēt privātmājas. Atjaunotais mantojums rāda, cik svarīgi to saglabāt.»
Judīte atminas, ka Benta laikā īstenota Zaumaņa iecere par sporta namu, kaut arī neizdevies pabeigt sākotnējo projektu – savienot to ar kluba ēku, uzbūvēt jaunu kantori un stiklotu pāreju. Bents rosinājis putnu fabrikas vadītāju Pommeru un kolhoza «Iecava» priekšnieku Aleksandru Riekstiņu kopīgi celt jaunu kultūras namu vecās autoostas vietā Rīgas ielā līdzās tagadējam «Mego» lielveikalam. Tie nav piekrituši, bet dartijieši uz kultūras namu Iecavas centrā nevēlējušies iet – tur bijušas smirdīgas tualetes, bet pašu klubā trūcis tikai kino.
Arī tagad autobuss ar teātra mīļiem no Dartijas uz Rīgu brauc pilns, kaimiņi ir pirmā publika jaunās mūzikas skolas koncertos, apstiprina Judīte. «Šeit vienmēr valdījis sirsnīgs gars, cilvēki cits citu pazīst, parunājas, kopīgi priecājas. Te katrs, kas vēlas piederēt, būs gaidīts,» vērtē Judīte.
Sirdsdraugi Judītei ir Rīgā un dzimtajā pusē, bet Iecavā ir daudz domubiedru, arī jaunas ģimenes, ar kurām ir kopīgas intereses. «Nemaz nezinu, kāpēc viņiem patīku,» sirsnīgi smaida iecavniece. «Pārrunājam lasīto, piedzīvoto.» Rosīgā dāma ir cienīta pašas un Visvalža radu lokā: «Ziemsvētkos ciemojos pie krustdēla, Visvalža brāļadēla. Izvēlējāmies doties uz Ķemeru tīreli. Izstaigājāmies pa tik skaistu purva ainavu ar izlocītiem kokiem, tik daudz dabas saelpojāmies!» Tagad Judīte lasa grāmatu par Jāni Stradiņu un nevar atrauties no Andra Jakubāna darba «Cita tūkstošgade»: «Viņi prot pateikt svarīgāko. Tas ir vajadzīgs.»
