Kā jūs pats un sabiedrība, jūsuprāt, tagad vērtē ceturtdaļgadsimtu vecos Barikāžu notikumus un to jēgu?
Ko es varu dot
Uldis Godainis, Tautas frontes Iecavas nodaļas vadītājs:
Neatkarības atgūšanai toreiz citas izvēles nebija, tāpēc barikādes bija vajadzīgas. Tomēr cerības par to, kāda brīvā valsts būs pēc gadiem, tagad galīgi nesakrīt ar gaidīto. Tas sakāms gan par ekonomisko stāvokli, gan piespiedu emigrāciju. Aizbraukuši cilvēki, kas kaut ko grib un spēj izdarīt, un tas ir liels zaudējums, pat lielāks nekā Otrajā pasaules karā.
Barikāžu organizēšana pirmajās dienās bija diezgan haotiska, taču visi, ar kuriem kopā strādāju, vadot brīvprātīgos Ministru padomes ēkā, to darīja no visas sirds. Sākumā no kustības vadītājiem nāca pat bailes, bet pēc notikumiem pie Iekšlietu ministrijas darbs kļuva organizētāks, jo radās pārliecība – neko sliktāku mums nodarīt nevar. Mūsu barikāžu atmiņas ir svarīgas bērniem, tās katram jāstāsta nākamajai paaudzei.
Iemesls tam, kāpēc neatkarība īsti nav izdevusies, ir mūsu pārmērīgā latviskā tolerance un nespēja pateikt gāztās varas un ideoloģijas pārstāvjiem, ka viņi jaunās valsts veidošanā nedrīkstētu piedalīties. Labot to var, taču tas būs grūti, jo prasa no katra mainīt attieksmi un kļūt aktīviem, uzņēmīgiem, atbildīgiem, nevis paiet malā un gausties klusībā. Mūsu pieklājība izrādījās vājums. Nezinu, vai esam gatavi to mainīt, bet te derēs slavenais teiciens – nejautā, ko tev dos valsts, bet – ko es varu dot savai valstij?!
Atjaunot vienotību
Gaida Vecbiškena, Vecumnieku novada Bārbeles pagasta iedzīvotāja:
Barikāžu laiks vēl aizvien nav pietiekami novērtēts. Kaut kas tāds mūsu valsts vēsturē diez vai vēl kādreiz atkārtosies. Tāds pacēlums toreiz bija cilvēkos! Bez īpašiem aicinājumiem cilvēki sēdās mašīnās un autobusos un brauca sargāt Rīgu. Mājās palicēji sekoja visām iespējamām ziņām radio un televīzijā. Kas neaizbrauca, gatavoja maltīti barikāžu dalībniekiem. Toreiz jau nebija mūsdienu pilno veikalu, gatavoja paši, deva līdzi vislabāko, kas bija.
Visi bijām kā vienota ģimene, kas par briesmām nedomāja. Man uz barikādēm bija visa ģimene – vīrs jau no paša sākuma un arī abi dēli.
Vērtējot tā laika notikumus, jāsecina, ka mūsu vadības spicē bija gudri cilvēki. Arī tā laika komunisti, kas novērsa lielus upurus. Mūsdienās televīzijas raidījumos parāda arī ko vairāk no aizkulišu cīņām, par kurām toreiz mēs neko nezinājām.
Es turpinu būt politiski aktīva – piedalījos «lietussargu demonstrācijā» Rīgā. Pametu laukumu viena no pēdējām un pēc tam brīnījos, kad dzirdēju stāstām, ka demon-stranti izraisījuši grautiņus. Galvenais mūsdienās ir ne tik daudz atmiņas par barikāžu laikiem, cik domāt, ko darīt ar pašreizējo valsti. Cilvēkus, kas barikāžu laikā bija visiem priekšgalā, pēc tam nospieda malā. Jādomā, kā atjaunot barikāžu laika izjūtu, kad tautai bija liela vienotība un nekādas šķelšanās.
Nevēlējās dzīvot melos
DAINIS VANAGS no Bauskas novada Ceraukstes, 1991. GADĀ BIJA LATVIJAS AUGSTĀKĀS PADOMES DEPUTĀTS:
Vairākums Padomju Savienībā dzīvojušo redzēja, kādos melos šī sistēma balstīta. Oficiāli runāja un rakstīja vienu – par darba uzvarām, par sasniegumiem un laimīgiem cilvēkiem, bet realitāte bija pavisam cita. Līdz ko radās iespēja kaut ko mainīt, cilvēki vairs negribēja šo iespēju laist garām.
Vēl viens no barikāžu laika veiksmes stāstiem bija sabiedrības kopības izjūta. Tolaik es dežurēju Augstākajā Padomē un mans pienākums bija piereģistrēt tos, kas zvanīja un piedāvāja naktsmājas uz Rīgu atbraukušajiem cilvēkiem. Atceros, kāda gados vecāka sieviete, kura mita centrā nelielā divistabu dzīvoklī, man stingri piekodināja pierakstīt, ka pie sevis izmitinās, izguldīs, ar siltu tēju un uzkodām pacienās trīsdesmit cilvēku.
Esot Augstākās Padomes ēkā, mums bija vairāk informācijas par iespējamo notikumu attīstības draudīgo gaitu. Šīs ziņas radīja neomulīgu sajūtu. Kad izgāju laukā pie cilvēkiem, kas pulcējās ap ugunskuriem Vecrīgā, es redzēju viņu sejās mieru un pārliecību, šī kopības izjūta palīdzēja pārvarēt bailes un iedvesa ticību. Ar vienu diviem cilvēkiem uzbrucēji varētu tikt galā, bet domās, vēlmēs, pārliecībā un ticībā stiprai tautai viņi neko nespēja padarīt.
