Sportiskums, gribasspēks un apziņa, ka cilvēkam jāsaglabā laba fiziskā forma, vēl pirms 80 gadu jubilejas Latvijas armijas kapteinim Jānim Robertam Pelceram Korfa dārzā Bauskā katru rītu lika mērot apļus skriešiem, ziemā – soļot, vasarā kopt dārzu un makšķerēt. Tā vēsta laikabiedru stāsti par novusa leģendu Jāni Pelceru, par kura kausu ik gadu cīnās «strādnieku biljarda» izcilākie meistari.
Mūža darbs
Tēva vārdā nosauktā kausa godpilnais ieguvējs ir Jāņa dēls Vilnis Pelcers, kurš turpina dzimtas aizraušanos. Novuss jau pirmās brīvvalsts laikā bija Jāņa Roberta sirdslieta, 1934. gadā viņš kļuva par Rīgas vicečempionu. Pēc kara gaitām un Gulaga lēģeriem atgriezies Latvijā, Jānis Bauskas rajonā 25 gadus vadīja novusa sekciju, čakli gādāja, lai izturību un precizitāti prasošo sporta veidu apgūtu jaunieši un baušķenieku komanda turpinātu startēt republikas turnīros. Latvijas Novusa federācijas prezidija pirmais lēmums 2008. gada janvārī bija piešķirt Latvijas novusa meistara titulu Jānim Robertam Pelceram, novērtējot viņa mūža ieguldījumu sporta veida popularizēšanā un attīstībā.
Jānis ir vidzemnieks, dzimis Ērgļu pusē, mērķtiecīgi izvēlējies karaskolu, lai izkļūtu no pusgraudnieku bērnu likteņa sūri cīnīties par iztiku. Jaunībā sapratis – studijām naudu nenopelnīs, tāpēc iestājies militārajā dienestā, un, ja ne jauns karš, Pelcers būtu veidojis labu karjeru, jo apņēmības un prasmes pieņemt lēmumus viņam netrūka.
Kāds sargāja
Jānim Robertam piemitusi apbrīnojama drosme. Pētnieki no ģenerāļa Rūdolfa Bangerska grāmatas «Mana mūža atmiņas» un virsleitnanta Otto Pārupa atstātā vēstījuma secinājuši – J. R. Pelceru sargājusi kāda augstāka vara, jo tieši viņa uzdrošināšanās dēļ, vācu varai nomainot padomju, nav pilnībā saspridzināti Rīgas tilti. Kā vēsta karabiedri, J. Pelcers kā sapieris pielikts pie tiltu mīnēšanas, ko «uzpasējis poļitruks», tomēr vadi vilkti un savienoti tā, lai spridzināšanā tilts ciestu niecīgus bojājumus. Poļitruks kļuvis aizdomīgs un ziņojis štābam, no kura ieradies krievu sapieru virsnieks, kas pēc apskates licis J. Pelceru apcietināt par sabotāžu.
Par piedzīvoto vēsta paša Jāņa Roberta atmiņas: «1941. gada 22. jūnijā, kad sākās karš, mūsu bataljons atradās pārgājienā no Litenes nometnes uz Lilasti. 25. jūnijā saņēmu uzdevumu uzspridzināt Rīgas tiltus pār Daugavu. Manā rīcībā nodeva 20 karavīrus un apvidus mašīnu ar šoferi. Uz tiltiem devāmies kopā ar Rīgas kājnieku karaskolas kadetiem. Mums bija degaukla un nedaudz detonatoru. Gausi sākām gatavot aparātu ķēdes savienojumu pārbaudei. Tas izrādījās bojāts. Sprāgstvielas solīja otrā dienā. Vilku dubultvadus – visa tilta uzspridzināšanai un daļējai uzspridzināšanai. Ieminējos, ka nebūs smuki, ja latvieši paši spridzinās savu tiltu. Runājām piesardzīgi, bet vēlāk viens no manējiem pateica, ka par to tiekot ziņots «uz augšu». Pēc pāris stundām pienāca krievu kapteinis un teica, ka atsūtīts palīgā sagatavot tiltus spridzināšanai. Viņam bija mēraparāti, un mēs sākām pārbaudi. Pēc brīža pienāca vēl kāds un paziņoja – mēs savu uzdevumu esot daļēji izpildījuši, turpmāko darīšot viņi. Par pārkāpumiem neviena vārda. Palūdzu parakstīt komandējumu, un tā beidzās mana darbība tiltu spridzināšanā.»
Ja sauktu – ietu
J. R. Pelcera gaitas Sarkanajā armijā beidzās, kad 1. jūlijā latviešus, igauņus un lietuviešus, kas nevēlējās doties uz Krieviju, pēc pašu vēlēšanās atbrīvoja.
«Vācu armijā nonācu 1943. gada rudenī ar izsaukumu uz Annas ielas štābu, kur formēja policijas bataljonus cīņai ar partizāniem,» raksta latviešu virsnieks, «aizsūtīja uz Baltkrieviju. Dažas reizes izķemmējām kādu meža stūri. Fronte tuvojās, bet mūs sāka laist atvaļinājumos. 1944. gada jūnijā mans atvaļinājums tuvojās beigām, kad nosvinēju Jāņus un aizgāju uz kapsētu pie tuviniekiem. Kauju troksnis jau dunēja Madonas virzienā. Štābā mani nosūtīja uz Bolderāju. Tur stāvējām līdz 1944. gada oktobrim, kad pienāca pavēle atkāpties Liepājas virzienā. To sasniedzām ap 20. oktobri. Nākamajā rītā agri saņēmām pavēli doties uz ostu prombraukšanai uz Vāciju. Domāju, lai gan esmu karavīrs, bet ne jau Vācijas aizstāvēšanai. Kad karš beigsies, krievs būs jādzen laukā no mūsu zemes, un tad mēs būsim šeit vajadzīgi Latvijai. Dezertējām četri, arī leitnants Otto Pārups, mans palīgs rotā. Devāmies Ventspils virzienā. Bēguļojām līdz 1945. gada 9. martam, kad mūs vācieši notvēra un iebāza Liepājas kara cietumā. Man kā «bandas vadonim» piesprieda nāvessodu un aizsūtīja spriedumu uz Berlīni apstiprināt. Nepatīkama sajūta bija, gaidot nenovēršamo divus mēnešus.
8. maijā vācietis mūs izlaida no cietuma un sacīja, ka rīt tas būšot mūsu vietā un mēs varēšot viņu sargāt. Tā beidzās manas kara gaitas. Uz angļiem necerēju, arī mežā negāju, jo, bēguļodams no vāciešiem, biju saķēris reimatismu. Krievs iedeva 10 gadus. Tos nosēdēju, bet sirdī palieku latvietis, un, ja Latvija sauktu, es ietu!»
Pārpilda normas
Karu J. R. Pelcers beidza virsleitnanta pakāpē. Pēc atbrīvošanas no vāciešu cietuma viņam atradās labs darbs Augusta Kirhenšteina vadītajā zinātniskajā iestādē, taču ar tik raibu biogrāfiju Jāni Robertu čeka apcietināja vēlreiz. Viņam piesprieda 15 gadu katorgas Gulagā, pēc apelācijas sodu samazināja līdz 10 gadiem. J. R. Pelcers izcieta astoņus Sverdlovskas apgabalā meža darbos, tad viņu no lēģera atlaida.
Jānis Roberts sākumā atgriezās Cēsu pusē, jo lielās pilsētās apmesties viņam bija liegts. Cēsīs strādāja tekstilražotnē, pēc tam nonāca Bauskā, kur strādāja Sadzīves pakalpojumu kombinātā par krāsotāju. J. R. Pelcers saņēmis darba veterāna medaļu, 1980. gadā – sociālistiskās sacensības uzvarētāja medaļu un apliecību, krāsotāja normas izpildot par 125%, liecina ģimenes arhīvs.
Pēc neatkarības atjaunošanas ar Latvijas aizsardzības ministra pavēli 1993. gada 8. novembrī Jānis Roberts Pelcers paaugstināts par kapteini. Pats intervijā «Bauskas Dzīvei» 1999. gadā atzina – partijās pēc neatkarības atjaunošanas nestājās, jo atcerējās karaskolas mācību par «vienu partiju» – savu valsti. Vecos čekistus tiesāt Jānis Roberts nebija noskaņots: «Visi manā vecumā, ja tik ilgi nodzīvojuši, ko nu vairs!» Stiprais vīrs atcerējās – kad viņš atbrīvots no lēģera, čekists ieteicis nekur nejaukties, un viņš klausījis. Vēlmi darboties kompensēja ar sportu, spēlējot novusu, mudinot to darīt arī citus.
Debesu atvadas
Atmodas laikā J. R. Pelcers vēlējies būt kopā ar vecajiem karaskolas biedriem, tāpēc jau no Latvijas Virsnieku apvienības atjaunošanas bijis tās biedrs, vēstīts izdevumā «Kadets». Viņš palīdzējis latviešu virsniecības tradīciju atjaunošanā, par nopelniem Latvijas valsts aizstāvībā apbalvots ar aizsardzības ministra un Nacionālo bruņoto spēku komandiera goda zīmēm.
Ironiski, ka Jāni Robertu Pelceru 1946. gadā pēc čekas apsūdzības tiesāja par «dzimtenes nodevību». Pēdējā vārdā viņš saviem soģiem pateicis: «Tik un tā jūs te nepaliksiet!». «Kadetā» rakstīts: «Kapteinis prata priecāties, bija laimīgs par iespēju būt kopā ar vecajiem draugiem. Sirdi sildīja dēla ģimene. Līdz galam godīgu, dzīves vētru nesalauztu, optimisma un humora pilnu, staltu, lepnu un spītīgu mēs atcerējāmies kapteini Jāni Pelceru, kad 2003. gada 16. jūlijā pavadījām viņu pēdējā gaitā. Īsu brīdi pirms bēru ceremonijas par godu kapteinim nogranda Debesu salūts – tovasar Bauskas pusē neredzēti stiprs negaiss ar krusu. Pēc stundas Bauskas jaunajos kapos spoži spīdēja saule, un neatkarīgās Latvijas bruņotie spēki salutējot atdeva pēdējo godu patiesi uzticīgam latviešu virsniekam.»
Līdzgaitnieki teic – Jānis Roberts Pelcers ir simbols Knuta Skujenieka dzejolim «Es nāku no mazas tautas…», apveltīts ar latviešu stingro pacietību, iekšējo līdzsvaru, spēju nepadoties pat bezcerīgās situācijās un rast spēku piecelties grūtībās. Barikāžu gadadienā pēc kārtējām politiskajām spēlēm uzdodam jautājumu – kāpēc neizdevās tā, kā gribējām? Jānim Robertam Pelceram šis jautājums nepielūdzamās vēstures līkločos pat neienāca prātā, jo viņam bija «viena partija, un tā ir Latvija!».
Publikācija sagatavota sadarbībā ar Bauskas Centrālās bibliotēkas galveno bibliogrāfi Laimdotu Ozoliņu.
UZZIŅAI
Jānis Roberts Pelcers
Dzimis 1913. gada 1. oktobrī Cēsu novada Katrīnas (tagad – Ērgļu) pagastā.
1934. gadā beidzis Rīgas komercskolu
1935. – 1939. gadā militārā karjera neatkarīgajā Latvijā: sapieru pulka karavīrs un mantzinis, virsnieka vietnieks, Karaskolas kadets kaprālis, leitnants – sapieru rotas vada komandieris.
1940. – 1941. gadā sapieru sprostotāju rotas vada komandieris Sarkanās armijas strēlnieku korpusā.
1943. – 1944. gadā policijas bataljona virsnieks vācu armijā, no kuras dezertēja.
1945. gadā pēc bēguļošanas Kurzemē vācieši apcietina, bet nāvessodu nepagūst izpildīt.
1946. gadā pēc čekas aresta līdz 1954. gadam ieslodzīts Gulagā.
Pēc atbrīvošanas no Cēsīm pārcēlies uz Bausku, Sadzīves pakalpojumu kombinātā nostrādājis 20 gadu.
Bija aktīvs sporta biedrības «Vārpa» dalībnieks, vadīja novusa sekciju Bauskas rajonā.
1992. gadā reabilitēts un atzīts par politiski represēto.
1993. gadā piešķirta Latvijas armijas kapteiņa pakāpe.
Mūžībā aizgājis 2003. gada 12. jūlijā Bauskā, apglabāts Jaunajos kapos.
Dati: Bauskas Centrālā bibliotēka.
