Laukos un mazpilsētās cilvēki dzīvo cieši līdzās dažādiem dzīvniekiem, un nereti savstarpējā saskarsmē ļaudis no zvēriņiem mācās jaunus stiķus un ieražas.
Jāgaida jaunā paaudze
Baušķenieku ģimene, atguvusi skaistu sētu Vecumnieku novadā starp Skaistkalni un Kurmeni Mēmeles krasta ieloka pakalnā, ķērās atjaunot un labiekārtot pirms daudziem gadu desmitiem senču celto namiņu. Tā kā pensijas gadi vēl nav pienākuši, pie pamatu stiprināšanas varējuši ķerties vien maija vidū, kad pienācis atvaļinājuma laiks.
Tomēr nekā – ar jau iegādātajiem materiāliem nācās gaidīt vēl pusotru mēnesi, jo senajā akmeņu krāvumā ligzdas bija paguvušas ietaisīt čurkstes. Putni, vairākus gadus ieraduši te saimniekot bez cilvēku klātbūtnes, par jaunajiem iemītniekiem daudz neuztraucās – bērnus izperēja, izbaroja un iemācīja lidot, ļaudīm rosoties turpat blakus dārzā, malkojot tēju uz terases līdzās mūrim un atklāti vērojot putnu dzīves norises.
Saimnieks par līksmajiem īrniekiem parūpējās – atjaunojot mūri, atstāja atsegtu ligzdas vietu, kur nākamajā vasarā auga jauna čurkstu paaudze. «Mums arī labums – dārzā mazāk kaitēkļu un mājā mušu,» saka baušķenieks.
Mūk uz upi
Pēc dažiem gadiem jaunizceptie laucinieki līdzās mājiņai izrakuši dīķi, kurā ierīkota strūklaciņa. Ūdens krātuvē ienāk ne tikai no lietus, bet arī no avotiem – tādu Mēmeles piekrastē netrūkst, no viena nedaudz tālāk saimnieki ņem dzidru dzeramo ūdeni.
Kādu vasaru, kad lietus ielija Septiņu gulētāju un citās «žāvētāju» dienās, pēc nedēļu garām lietavām iebraucot sētā, baušķenieki ieraudzīja pārmaiņas. Līdz tam nelielais dīķis kāpa pāri apstādītajiem un akmeņiem apliktajiem krastiem, upes pusē laižot nasku strautiņu lejup pa nogāzi. Tajā saimnieks izbīlī pamanīja ko sidrabotu – pavasarī ielaistās zivtiņas izmantoja izdevību un devās brīvsolī uz Mēmeli. «Ķēru, ko varēju noķert, pēc tam cēlu aizsprostu upes pusē. Vardes, kas dīķī apmetušās pašas, gan uz upi nemuka,» smejot secina vīrs.
Dubultnieces mācība
Iecavas novada ģimenē bērnu priekam ienāca kaķene, kura samtaini pelnu pelēkā kažoka dēļ ieguva cēlu vārdu Pēcis Pelēcis. Dāma netika «apstrādāta», tāpēc otrajā pavasarī pazuda. Meklēšana gāja vaļā ne pa jokam. Kaimiņš teicās redzējis pelēku kaķi iekāpjam Rīgas ciemiņa busiņā, iecavnieki izbraucienos modri vēroja, vai nepamanīs mīluli. Pēc mēneša pie veikala Ķekavā ieraudzīja savu pūkaino Pēci, mazliet tā kā resnāka likās, bet tas jau labi, nav cietusi badu! Cēla tik mašīnā un veda mājās.
Atradene īsti neizturējās tā, it kā atgrieztos, taču bailes arī neizrādīja – ēda, gulēja, spēlējās ar mājiniekiem. Viss bija kārtībā, līdz pēc pāris nedēļām pie mājas sliekšņa pēkšņi uzradās samtaini pelēki pūkains kaķis – īstais Pēcis Pelēcis… Viņa nebija apmierināta ar dubultnieci, sašņāca, sadeva ar ķepu, un cilvēkiem atvestā minka bija jāglābj.
Pirms atgriezties īstajās mājās, dubultniece dažas dienas pavadīja kaimiņu ģimenē, kurā nesen bija ienācis pelēks runcītis. Tas par lielo kaķi bija priecīgs – tak jau rotaļu biedrs! Aizbraukšanas rītā saimniece virtuvē ieraudzīja jocīgu ainu – lielais kaķis sēdēja, skaļi murrādams, bet mazais pelēcis vāļājās pa grīdu punci gaisā un izdeva nedzirdētas skaņas. Līdzās pūkaiņiem mētājās atplēsts papīra maisiņš, kurā bijusi zāļu tēja no baldriāna saknēm. Kamēr nebija atbraukusi dubultniece, paciņa mierīgi stāvēja vaļējā plauktā. Pēc tam šai ģimenē baldriāna drogas vienmēr nācās turēt slēgtā skapītī, jo arī runčukam nu skola bija rokā…
