Baušķeniece Ināra Bedanova labi atceras 1991. gada 15. janvāri, kad viņa kopā ar Iecavas tautfrontiešiem devās uz barikādēm Zaķusalā, lai sargātu Latvijas Televīzijas ēku. Ināra jau toreiz strādāja par advokāti. Viņas darba kabinets atradās Bauskas rajona milicijas daļas (tagad – policija) namā.
Juriste kopš 1989. gada darbojās Bauskas Tautas frontes nodaļas valdē un bija Latvijas Tautas frontes (LTF) revīzijas komisijas locekle. Komisijas sēdes parasti notika Latvijas Televīzijas namā.
Satraucoša diena Zaķusalā
Pirms tam Bedanovu ģimene – Ināra, viņas mamma Ērika Simaško un vīrs Aleksejs Bedanovs – piedalījās LTF rīkotajā manifestācijā 18. novembra krastmalā Rīgā. Tā notika 13. janvārī.
Ināra atceras: «Manifestācijā uzzinājām par baisajiem notikumiem Viļņā. Pa Lietuvas galvaspilsētas ielām braukāja padomju armijas tanki, bija ieņemta Lietuvas Televīzija, vismaz desmit cilvēku bija gājis bojā. Es vēl īsti nespēju aptvert notikušo, jo nekad savā dzīvē nebiju saskārusies ar militāru agresiju. Kaut ko tādu pat iedomāties nevarēju. Manifestācijā tika pieņemts lēmums Rīgā organizēt brīvprātīgo aizstāvju grupas, bet pie svarīgākajiem stratēģiskajiem objektiem būvēt barikādes.
Zaķusalā 15. janvārī valdīja liels satraukums, jo tajā dienā kādā no Rīgas stadioniem notika Interfrontes mītiņš. Šajā organizācijā bija apvienojušies neatkarīgajai Latvijai naidīgi spēki. Zaķusalas aizstāvības centra koordinatori mūs brīdināja, ka interfrontieši, iespējams, varētu mēģināt ieņemt Televīzijas ēku. Īsās sanāksmēs tika lemts par barikāžu dalībnieku atkāpšanās ceļiem. Mūs no divām pusēm apņēma ūdens, atkāpties īsti nebija, kur. Pie ieejas tika sakrautas lielas baļķu grēdas.»
Zaķusalas aizstāvji todien jutušies diezgan saspringti un gaidījuši jaunus ziņojumus par notikumu attīstību. Vakarpusē tika pieņemts lēmums visas sievietes un jauniešus nogādāt mājās, jo apdraudējuma pakāpe bija augsta. Bauskā Ināra atgriezās ap pulksten diviem naktī, viņa teic: «Mans vīrs vēl bija nomodā un ļoti satraukts. Todien viņš palika mājās ar mūsu desmit gadu veco meitu Elīnu un sešgadīgo Ilzi.»
Nenostāties pret savu tautu
«Aleksejs bija tuvu panikai, jo baidījās, ka viņu varētu iesaukt Latvijai naidīgās armijas speciālajā daļā. Tajā viņš tika ieskaitīts, kad vēl strādāja par Bauskas tipogrāfijas direktoru. Šīs iestādes bija stratēģiski objekti, un to vadītāji automātiski tika iekļauti armijas speciālās daļas rezervistu sarakstos. Aleksejs 1991. gadā jau strādāja Bauskas rajona Patērētāju biedrībā,» atmiņās dalās Ināra Bedanova.
Arī viņas kolēģe juriste, LTF Bauskas nodaļas valdes locekle Sarmīte Bite strādāja Patērētāju biedrībā. Viņa un Aleksejs katru dienu organizēja ēdināšanu barikāžu dalībniekiem. Pārtiku veda uz Rīgu un nogādāja dažādos objektos, pie kuriem augu diennakti dežurēja Bauskas rajona cilvēki.
«Mans vīrs ir dzimis Rēzeknē, viņa ģimenes valoda bija krievu, taču sirdī Aleksejs bija nelokāms Latvijas patriots. Tajās skarbajās barikāžu dienās viņš nemitīgi atkārtoja: «Es nekad nenostāšos pret savu tautu!»» stāsta Ināra.
Piedzīvotajā vajag dalīties
«Milicijā tolaik strādāja gan latvieši, gan krievi. Mēs jutāmies vienoti, cits citam uzticējāmies. Bauskas miliči Renārs Zaļais, Jānis Jasēvičs, Didzis Traumanis, Aļģis Simanavičs, Agris Kociņš, Guntars Bergs un Valērijs Markūns brauca aizstāvēt Iekšlietu ministriju.
Apšaudē Jānis Jasēvičs guva smagus ievainojumus, nokļuva slimnīcā. Darbā mēs ļoti pārdzīvojām par Bauskas puišiem, sekojām notikumiem Rīgā. Izmeklētāja Asne Reksce un es katru dienu pie milicijas ziņojumu dēļa piestiprinājām aktuālus informatīvus materiālus.»
Bedanovu bērni vēl bija par mazu, lai izprastu situāciju, bet viņi jau zināja, kas ir neatkarīga Latvijas valsts un ka ir bezgala svarīgi brīvību nosargāt. Ināra un vīrs meitām par to stāstīja vēl 1989. gadā, kad visi kopā stāvēja «Baltijas ceļā».
«Agrāk mēs, Bauskas rajona tautfrontieši un barikāžu dalībnieki, diezgan bieži sanācām kopā Emeritas Buķeles – bijušās Latvijas Augstākās Padomes deputātes – ģimenes mājā vai braucām pie Ilgara Krauzes uz Bārbeli. Šajos vakaros allaž piedalījās baušķenieku Celmiņu pāris, Agris Arnītis, Sarmīte Bite, Kazimirs Lazdāns. Beidzamajos gados neesam tikušies. Ilgara Krauzes vairs nav, Emeritai Buķelei ir veselības sarežģījumi. Esmu pārliecināta, ka tagad mums pašiem ir jāuzņemas iniciatīva un jāorganizē atmiņu pēcpusdienas. Pazīstu daudzus lieliskus jauniešus, kuri ir nopietni aizrāvušies ar Latvijas vēsturi, un nepiekrītu viedoklim, ka viņiem nekas neinteresē. Mums nav stūrgalvīgi jāuzspiež savs viedoklis jaunajai paaudzei, bet vienkārši jādalās barikāžu laika izjūtās. Esam bijuši izšķirošu vēsturisku notikumu aculiecinieki. Mūsu pienākums ir dalīties, nevis paturēt atmiņas sevī,» uzskata Ināra Bedanova.
