Šodien pieminam mūsu tautas stiprumu un bezbailību, kas pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā pārvērta ne tikai mūsu dzīvi, bet ietekmēja arī nācijas citviet Eiropā. Rīgas barikādes bija ģeniāla izdoma, to būvētāji un sargi bija, Daiņa Īvāna vārdiem nosaucot, «garaspēka karaspēks». Garaspēka karaspēks bez ieročiem un vardarbības ir atguvis valsts neatkarību. Manai paaudzei šī ir biogrāfijas daļa, ko neesmu redzējusi ierakstītu Curriculum Vitae (CV)…
Kāda baušķeniece, divu bērnu māte, pirms 25 gadiem brauca uz barikādēm Rīgā sargāt Latvijas brīvību. Viņas mājas viesu grāmatā, kas drīzāk gan atgādina dienasgrāmatu, lasu piezīmes no 1991. gada janvāra dienām: «Vai tas, ka mēs bijām TV sardzē, ir liktenis? Ak, jā, vēsturei jāzina, ka šī sardzes diennakts iedeva man to, ko līdz šim nepazinu, – spēju pārvarēt bailes un iegūt spēku..»
Un nestāstiet, ka baiļu nav. Tās ir, bija un būs, tikai māka tām tikt pāri un tās savaldīt rada spēku. Tolaik bailes pārvarēja arī «Bauskas Dzīves» žurnāliste Aina Ušča, mūsu toreizējais fotogrāfs Arnis Indriks un redakcijas šoferis Juris Iļņickis.
Viņi brauca pie ļaudīm uz barikādēm, iemūžināja šos brīžus un cilvēkus, slimnīcās apmeklēja Bauskas miličus, kuri bija ievainoti apšaudē pie Iekšlietu ministrijas. Tas skatāms un lasāms to dienu «Bauskas Dzīves» lappusēs. Arņa fotosērijās dokumentēta Rīga. Aina, 1991. gada 15. janvārī piebraucot Zaķusalā, tikusi vaļā no nemiera un bailēm, jo visapkārt ieraudzījusi tik daudz pazīstamu seju – Jāni Tormani, Ritu Šurnu, Jāni Rāznu un vēl, un vēl… Pleca sajūta un vienotība stiprināja. Tā palīdzēja ar garaspēku radīt nākotni, kas ir labāka, lai arī joprojām nav ideāla.
